G Merķelis 'Latvieši': galvenās tēmas un viedoklis

Divpadsmitā gadsimta sākumā latvieši un igauņi jau stāvējuši uz augstākās izglītības pakāpes nekā ģermāņi, kad tie karoja ar cēzaru. Par savu soģi latvieši atdzina virspriesteri – krīvu, kurš dzīvoja prūšu zemē. Šajā laikā latvieši dzīvoja mežos un atsevišķās būdās. Latvieši vairāk bija zemkopji un mednieki, viņi ģērbās savu sievu darinātajos audumos, kuriem materiālu deva linu lauks durvju priekšā un aitu bars. Latvieši savās būdās sarīkoja aizkustinošas svinības senču dvēselēm. Viņi pielūdza dievus – pērkona dievu – Perkūnu, ražas dievu Potuiepu, laimes dievieti – Laimiņu – Māmuļu. Latvieši katrā muižā, jau vēlākos laikos, izturējās citādi, ģērbās citādi, domāja citādi. Ja kungs bija labsirdīgs, tad zemniekam bija kārtīgas drēbes un brangs zirgs, viņš runāja paļāvīgi un uzticīgi, pieklājīgi. Vidzemes zemnieka visspilgtākais rakstura īpašības bija verdziskas bailes un neuzticība. Vienīgās spēcīgās jūtas, uz kurām vēl spējīgs pavisam zemē nospiestais gars, ir ar rūgtu riebumu savienots naids. Tūkstoš dažādos veidos latvieši to izrādīja pret saviem apspiedējiem. „Vācisks” viņu sarunā pašu starpā apzīmēja visu, kas augstprātīgs, skops, ļauns, vārdu sakot, vis kas bija nīstams. Dabiski, ka šim naidam pievienojas nepārvarams pretrunīgums, pret katru jaunievedumu, lai arī tas būtu acīmredzams uzlabojums. Vispār latvietis no sava kunga tikai ar nepatiku pieņēma visu, ko viņš nevarēja uz vietas izlietot tieši savā labā, tas ir, apēst vai nodzert. Tieksme uz dzeršanu bija viena no vispārējām latviešu tautas pazīmēm. Četrpadsmit gadus veci zēni un meitenes dzēra degvīnu, nesaviebjot seju starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādas, kas nepiedzertos katru sestdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda. Ja šim nolūkam pietrūka naudas, tad vīrieši pārdeva labību, bet sievietes – savas drēbes. Tomēr latvieši bija čakla un attapīga tauta, kāda tā ir tagad, latviešu tieksme uz amatniecību bija un ir neapbrīnojama. Latvietis pats izgatavoja visādus mājsaimniecības un zemkopības rīkus, izņemot dzelzs izstrādājumus. Viens latvietis bez pamācības izgatavoja ļoti labas, skanošas ērģeles ar koka stabulēm. Arī bezjūtība bija viena no latvieša īpašībām, gandrīz kā prasme, latvietis,bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatījās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi. Viņš ir pieradis neatrast līdzcietību gan pret sevi, gan pret citiem.

Latvieši attiecībā uz māņticību nebija mainījušies, visspilgtāk māņticība bija pamanāma kāzās. Uz laulībām braucot, latviešu līgavai katrā grāvī un dīķī, ko viņa ierauga, un pie katras mājas stūra jānomet krāsains dzijas kamoliņš un naudas gabals – par upuri ūdens un mājas dieviem. Laulāšanās laikā viņa lūkoja līgavainim uzmīt uz kājas, lai nodrošinātu sev varu nākamajā mājas dzīvē. Latviešiem bija arī savas paražas. Kad meita pieaugusi , viņa sāk gatavot savu pūru jeb, pareizāk, dāvanas kāzu viesiem, lai no tiem savukārt saņemtu dāvanas pretī. Kāzas pariesti latvieši svinēja rudeņa, jo vasarā bija svinami Jāņi. Jāņos ļaudis salasījās kopā, skaļi dziedāja un gāja uz muižu sveikt kungu, bērni dāvāja ogas, sēnes, vainagus, zāļu pušķus. Diemžēl ļoti maz ir tādu, kuri spēj sajust to baudu, ko sniedz svētku svinēšana un līksma ļaužu pulka vērošana.