Garlībs Merķelis
,,Latvieši”
Visa senāk tik kareivīgā latviešu tauta tagad mierīgi nes savas važas, tā ir trula kā lauva, kas jau gadiem krātiņā vadāts apkārt dīkdienīgiem zēniem par izpriecu un kas tikai šad tad, klusi un drūmi rūkdams, izrāda savu nepatiku, - vai, precīzāk, tā ir mierīga kā rēcējs, kas, iekšēju krampju mocīts, vairs nespēj vaimanāt par savām ciešanām; tikai viņa rēcēja izskats, pārgrieztās acis un briesmīgās, lai gan retās krampju lēkmes izteic klātesošajiem, ko viņš jūt. Latvietim važas iegriezušās līdz pat dvēselei. Lai varētu spriest par latvieti, kāds viņš ir tagad un cik dziļi latvieši ir grimuši, mums jāzina kāda šī tauta ir bijusi.
Divpadsmitā gadsimta sākumā latvieši un igauņi jau stāvējuši uz augstākās izglītības pakāpes nekā ģermāņi, kad tie karoja ar cēzaru. Par savu soģi latvieši atdzina virspriesteri – krīvu, kurš dzīvoja prūšu zemē. Šajā laikā latvieši dzīvoja mežos un atsevišķās būdās. Latvieši vairāk bija zemkopji un mednieki, viņi ģērbās savu sievu darinātajos audumos, kuriem materiālu deva linu lauks durvju priekšā un aitu bars. Latvieši savās būdās sarīkoja aizkustinošas svinības senču dvēselēm. Viņi pielūdza dievus – pērkona dievu – Perkūnu, ražas dievu Potuiepu, laimes dievieti – Laimiņu – Māmuļu. Latvieši katrā muižā, jau vēlākos laikos, izturējās citādi, ģērbās citādi, domāja citādi. Ja kungs bija labsirdīgs, tad zemniekam bija kārtīgas drēbes un brangs zirgs, viņš runāja paļāvīgi un uzticīgi, pieklājīgi. Vidzemes zemnieka visspilgtākais rakstura īpašības bija verdziskas bailes un neuzticība. Vienīgās spēcīgās jūtas, uz kurām vēl spējīgs pavisam zemē nospiestais gars, ir ar rūgtu riebumu savienots naids. Tūkstoš dažādos veidos latvieši to izrādīja pret saviem apspiedējiem. „Vācisks” viņu sarunā pašu starpā apzīmēja visu, kas augstprātīgs, skops, ļauns, vārdu sakot, vis kas bija nīstams. Dabiski, ka šim naidam pievienojas nepārvarams pretrunīgums, pret katru jaunievedumu, lai arī tas būtu acīmredzams uzlabojums. Vispār latvietis no sava kunga tikai ar nepatiku pieņēma visu, ko viņš nevarēja uz vietas izlietot tieši savā labā, tas ir, apēst vai nodzert. Tieksme uz dzeršanu bija viena no vispārējām latviešu tautas pazīmēm. Četrpadsmit gadus veci zēni un meitenes dzēra degvīnu, nesaviebjot seju starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādas, kas nepiedzertos katru sestdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda. Ja šim nolūkam pietrūka naudas, tad vīrieši pārdeva labību, bet sievietes – savas drēbes. Tomēr latvieši bija čakla un attapīga tauta, kāda tā ir tagad, latviešu tieksme uz amatniecību bija un ir neapbrīnojama. Latvietis pats izgatavoja visādus mājsaimniecības un zemkopības rīkus, izņemot dzelzs izstrādājumus. Viens latvietis bez pamācības izgatavoja ļoti labas, skanošas ērģeles ar koka stabulēm. Arī bezjūtība bija viena no latvieša īpašībām, gandrīz kā prasme, latvietis,bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatījās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi. Viņš ir pieradis neatrast līdzcietību gan pret sevi, gan pret citiem.
Latvieši attiecībā uz māņticību nebija mainījušies, visspilgtāk māņticība bija pamanāma kāzās. Uz laulībām braucot, latviešu līgavai katrā grāvī un dīķī, ko viņa ierauga, un pie katras mājas stūra jānomet krāsains dzijas kamoliņš un naudas gabals – par upuri ūdens un mājas dieviem. Laulāšanās laikā viņa lūkoja līgavainim uzmīt uz kājas, lai nodrošinātu sev varu nākamajā mājas dzīvē. Latviešiem bija arī savas paražas. Kad meita pieaugusi , viņa sāk gatavot savu pūru jeb, pareizāk, dāvanas kāzu viesiem, lai no tiem savukārt saņemtu dāvanas pretī. Kāzas pariesti latvieši svinēja rudeņa, jo vasarā bija svinami Jāņi. Jāņos ļaudis salasījās kopā, skaļi dziedāja un gāja uz muižu sveikt kungu, bērni dāvāja ogas, sēnes, vainagus, zāļu pušķus. Diemžēl ļoti maz ir tādu, kuri spēj sajust to baudu, ko sniedz svētku svinēšana un līksma ļaužu pulka vērošana.
Latvieši bija un ir cilvēki ar raksturu un te būtu jāpievēršas ne tikai labajām īpašībām un labajiem nodomiem, bet jāpiemin arī tās īpašības, kas latviešos nav īpaši patīkamas. Latviešiem nebija lepnuma, lepnums viņiem trūka tādā mērā, ka katrs atsevišķs latvietis, kam izdevies iestāties citā kārtā, uzskata par ļaunāko apvainojumu, ja tam atgādina, ka viņš ir latvietis. Latvieši uzskatīja par apvainojumu palūgt kādam to, kas viņam trūkst, labāk viņš to nozaga.
Pēc visa šā spriežot sanāk, ka latvieša tēls ir šāds – neattīstīti, notrulināti, viņu lielum lielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņam ir likums, netikt pērtam viņam ir gods. Vārdu sakot: viņš ir tāds, kāda var būt tauta, kuras cilvēcību jau sešus gadsimtus kremt verdzības pūķa zobs.
Vidzemnieku klaušas un nodevas.
Latviešiem bija jāstrādā pie saviem muižniekiem, bet vēsture neapgāžami pierāda, ka dzimtkunga un dzimtcilvēka attiecību pamatā bija abpusējs līgums. Vācieši piesavinājās zemes, pamatojoties uz tā saucamajām iekarotāju tiesībām. Latvieši bija līguši par taisnīgu darbu, nevis par ubaga spieķi vai bada nāvi. Ja vergi bēga, tad īpašnieks drīkstēja bēgļus vajāt, ķert un sodīt par bēgšanu. Katrā muižā bija citādas klaušas, atkarībā no kunga iedomām un vēlmēm, arī vajadzībām. Tikko kāda muiža izgudroja jaunu klaušu veidu, kaimiņi darīja tāpat. Vidzemē muižas aprēķināja pēc arkliem, tas ir, pēc darba spējīgo vīriešu skaita un iestrādātās zemes platības ienākumiem. Ziemu nedēļas strādniekiem jānocērt un jāatved viena ass malkas, vienalga, kāds būtu laiks un ceļš. Klaušas bija visnevaldāmākās savtīgākās patvaļas arēna. Zemniekiem noteiktās nodevas muižai bija nauda, rudzi, mieži, auzas, lini, sviests, aitas, siens, vistas.
Mēģinājumi uzlabot zemnieku stāvokli.Latviešu tauta bija kļuvusi par mantkārības nedzīvo darba rīku. Tai bija laupīta bērnība, zeme, savas tiesības, pat atsevišķa cilvēka dzīvībai bija tikai tā vērtība, ko tai piešķīra pirkuma maksa. Interesanti, ka katrs liels vīrs, kas Vidzemē valdījis, ir raudzījis uzlabot latviešu stāvokli. Latviešiem noteica dienas kad viņi varēja tirgoties, savas preces vest uz tirgu un pārdot.
Pienāca laiks kad zemniekiem vairs nebija jādara viss pēc muižnieku gribas, jo beidzot 1681. gadā Kārlis XI tieši uzaicināja muižniekus atdot zemniekiem brīvību, bet viņš nomira un nespēja īstenot šo atbrīvošanu. Tad latviešiem noteica maksāt nodevas un uzlika daudz noteikumu. Ja kāds aizbēga no muižas, tad muižkungs izsludināja atlīdzību par tā muižas strādnieka atrašanu, bet ne jau tikai sliktu darīja latviešiem, ir arī muižnieki, kuri ir veikuši kādus atsevišķus pasākumus latviešu labā. Shekmaņu muižas īpašnieks, kambarkungs fon Beiers saviem zemniekiem atlaidis visas nodevas un pat šķūtis, jo viņa muižas atrašanās vieta atļauj saražoto pārdot turpat uz vietas. Ar laiku gan zemnieki, gan muižkungi sāka saprast situāciju, kas bija viņu starpā un no 1765. gada katrā draudzē ierīkoja skolas, un mācītājiem ik gadus bija jāstāsta ziņas par bērnu sekmēm virspriekšniekam, bet tas nozīmēja dot dzimtcilvēkam zināšanas, nodrošināt brīvību vai vismaz cilvēcīgu apiešanos, rādīt dzimtcilvēkam viņa paša postu.
Latviešu zemnieka tiesības Vidzemē.
Zemnieku tiesības - tas nenozīmēja pilnīgi neko. Te būs uzskaitīti nevis tie labumi, ko latviešu tauta bauda, bet gan tie, kas viņiem pēc valdības gribas būtu jābauda:
1.zemniekam var piederēt īpašums.
Tas nenozīmē, ka viņam kaut kas tiešā nozīmē pieder, bet gan nozīmē to, ka labību, ko viņš pūloties uzaudzējis, lopus, apģērbu un citas lietas, ko viņš kopis un mantojis, nedrīkst viņam bez iegansta par velti atņemt.
Zemniekiem jau vairāk nebija ko atņemt, bet ar pārmērīgām klaušām prot zemniekam atņemt visu, ka viņš vairs nekā nevar iegūt, ko būtu tam vērts atņemt.
2. bija izdots noteikums, ja kādu Vidzemes zemnieku pārdod par robežu, tam jāmaksā divi simti dālderu sods, tāds pats sods bija arī tad, ja zemnieku pārdeva tirgū, bet ja pārdodot zemnieku, izšķir tā laulību, tam jāmaksā četri simti dālderu sods. Pēc šā varam spriest cik tālu bija gājusi cilvēku tirdzniecība, par cilvēku tirdzniecību pat lika sludinājumus avīzēs. Pat bērnus atšķīra no vecākiem, lai pārdotu vervētājiem.
3. šajā laikā zemniekus apspieda arī ar pārmērīgu sodīšanu – sišana ar rīkstēm. Zemniekus pat vislielākajā aukstumā turēja ieslēgtus dzelžos un bluķos pie ūdens un maizes. 1765. gadā nāca klajā šāds noteikums pavēste: mazie pārkāpumi sodāmi ar pātagu, lieli pārkāpumi, kas varēja būt pretošanās, nepaklausība, sodīja ar rīkstēm, bet sitieni nevar būt vairāk par 10 pāriem un ar katru pāri varēja sist tikai 3 reizes.
Nevienu zemnieku nevarot turēt ieslodzījumā ilgāk par 24 stundām. Tas neko neizteica, muižnieki tāpat sita un bargi sodīja savus strādniekus.
4. Bija izdots noteikums, ka nedrīkst kavēt precēties, bet bija daudz gadījumi, kad saimnieki vai saimnieces neļāva to darīt, kā piemērs ir tas, ka kāds sulainis gribējis precēt kādu zemnieci, bet saimniece neļāva, bet sulainis tomēr turpināja uzturēt sakarus ar šo meiteni, līdz pateica saimniecei, ka zemnieku meitene ir cerībās, bet saimniecē nekādas emocijas tas neizraisīja. Tomēr sulainis aprecēja zemnieci un viņa kļuva par pašu kārtīgāko uzticamāko un strādīgāko kalpotāju visā muižā
5. Zemniekiem bija tiesības no sava dzimtkunga prasīt pabalstu – sēklu vai maizi.
Bija noteikums, ka muižu īpašniekiem no vienas ražas līdz otrai jāpaglabā katram arklam divdesmit pūru rudzu, ko aizdot zemniekiem.
Daudzās muižās ieviesa pasākumus, ko muižnieki labprāt gribētu iztulkot par labdarīgiem darbiem, bet īstenībā izgudrojusi viltīga savtība. Tā daži muižnieki dāvāja saviem zemniekiem pāris simtu pūru labības, viņi tos aizdeva it kā uz visiem laikiem. Šo fondu glabāja īpašā magazīnā, no kuras viena atslēga piederēja kungam, bet otra zemnieku vecākajam. Katram saimniekam ik gadus katram saimniekam klāt jāpieved pāris pūru labības, lai daudzums kļūtu pietiekami liels aizdevums, bet bez tam vēl jāmaksā parastie augļi, ja viņš no magazīnas kaut ko aizņemas. Šis magazīnas dotu vismaz kādu labumu, ja aizdevumus vajadzētu atmaksāt bez augļiem.
6. 1765. gadā, laikmetā, kas bija bagāts ar labiem nodomiem un tik nabags ar devīgiem panākumiem, atjaunoja ari Ādolfa pavēli, ka katrs zemnieks, kuram dara pārāk lielu netaisnību, drīkst sūdzēties tiesā.
Ar rīkstēm sodīja tos zemniekus, kuri iesnieguši neatļautu sūdzību,tātad,lai iesniegtu sūdzību bija vajadzīga atļauja. Dzimtcilvēks pats aizstāvēja savu sūdzību., jo advokātu ņemt viņš nedrīkstēja.
7. nodibinātas tiek divas tiesas, kuru priekšsēdētājs gan ir muižnieks, bet piesēdētāji tikai zemnieki. Katrā guberņā bija viena tāda virstiesa un ik pa diviem apriņķiem viena zemāka tiesa. No visiem līdzekļiem, kādus vien var izdomāt, lai vergiem atkal atdotu drosmi un pašcieņu.
8. slimības, it sevišķi epidēmiju gadījumos kroņa apriņķa ārstu un vāšu ārstu pienākums ir sniegt palīdzību zemniekiem, pat epidēmiju laikos, nav nekādas citas palīdzības kā muiža, kas ļoti reti, varbūt baku potēšanai, pieņem ārstu, bet parasti ārstējas muižā. neizsaucot ārstu un ārstējot muižā, daudzi strādājošie ir miruši, jo saimnieces nav īsti zinājušas kā rīkoties attiecīgajās situācijās. Neskatoties uz to, arī citās muižās sāka saukt ārstu gan muižniekiem, gan muižā strādājošajiem, potēja arī bērniem bakas, jo daudzos apriņķos tās laupījušas daudz dzīvību.
Skatiens nākotnē.
To, ka latviešu apstākļiem jāmainās uzskatīja pat muižnieki. Lai nonicina viņus, viņi tāpat veido vienu vienotu tautu, vienu veselu, kura snaudošiem spēkiem reiz jāatraisās ar briesmīgu sparu, ja to nevadīs, pirms reiz pats nemeklēsi sev ceļu. Tomēr dara viņi visu, lai tautas attīstību kavētu, nevis lai to veicinātu. Vēsture ir kā pierādījums tam, ka katra tauste savas satversmes un gara attīstības gaitā pārdzīvo trīs pakāpes, kurās tā visdziļāk sajūt ne tikai savu postu, bet arī savu spēku un tātad nemitīgi vai nu sekmīgi vai nesekmīgi rauga uzlabot savu stāvokli. Valstīs valdīja trīs sacelšanās veidi: tautas vai labāko ļaužu sacelšanās pret vienu tirānu, tautas vienas daļas sacelšanās pret otru daļu – jeb apspiesto kārtu sacelšanos pret apspiedējiem un visas tautas sacelšanās pret kļūdaino valsts satversmi. Ne jau visas tautas radīja visus šos trīs apvērsumu veidus, bet tomēr valdniekiem bija izdevies vienu tautas daļu sarīdīt pret otru un kļūt par despotu. Valdnieki savu feodālo sistēmu nolēma iznīcināt. Tā arī tautas nobriest otrai revolūcijai un viena pret otru paceļ nāvējošus zobenus, latvieši arī bija tādi, viņiem no apgaismības nebija ne vēsts. Latvieši bija vieni no tiem, kas lēnprātīgi padevās, viņi mierīgi klusēja zem patvaļas sitieniem. Tauta bija gļēva, padotie un vergi bija gļēvi, bet līdz tam brīdim līdz viņš grib panākt uzlabojumus sava verga stāvoklī, viņš kļūst par varoni tad, kad viņa dvēsele apņēmusies kļūt pilnīgi brīva. Valstīs tomēr vel valdīja pār visu dzimtbūšanu. Dzimtbūšana bija pārāk asā pretrunā ar laika garu un veselīgu politiku, lai to kaut kādā valstī varētu ciest ilgāk, nekā katrā ziņā nepieciešams. Dzimtbūšanas atcelšana un zemnieku brīvlaišana tomēr nebūtu bīstama, tāpat kā jebkurš jauninājums plašo masu labā. Viss tagad bija atkarīgs no pašas latviešu tautas un gribas vai arī no taisnīgas valdnieka rokas, kas viņus paceļ no posta. Abos gadījumos tās likteņa izšķiroša uzlabošana ir tuvu un tās sekas būs lielākās muižnieku daļas izputēšana. Tomēr nākotnei nevajag aizsteigties priekšā, bet paiet pretī un tautas labā var darīt daudz ar savu gribasspēku.
Vai dzimtbūšanas atcelšana kaut kādā ziņā var būt kaitīga?
Dzimtbūšana ir tā, kas valsti iznīcina. Valsts ir brīva ļaužu savienība visu un ikkatra atsevišķa cilvēka kopīgai laimei. Visas kārtas zemē ir pakļautas un izolētas, tās dreb un trīc zem vienas kārtas jūga, kura koncentrē tautas spēku, lai to nelietīgi izšķiestu. Rūpniecība, zinātne un tirdzniecība panīkst jo katra jauna atvase, ko tas laiž, zeļ vienīgi tikām, kamēr kādam no varenajiem iepatīkas to samīt, viss pastāv tik ilgi, kamēr kaimiņi vienojas, kādu daļu katrs ņems. Dzimtbūšanas dēļ tauta saruka līdz pieciem simtiem despotu, kurus varēja uzpirkt un kuri vienmēr ķildojās. Valstī, kur valda dzimtbūšana ir monarhija, tad izredzes nākotnei nav tik drūmas, bet dzimtbūšanas ietekme tomēr ir tikpat briesmīga. Valsts pilsoņi uzskata dzimtcilvēkus par atstumtiem ļaudīm, ar kuriem tam nevar būt nekā kopīga, izņemot vienīgi to, ka viņš var izlietot savā labā viņu muļķību, muižnieku - par plēsīgu, uzpūtīgu tirānu, kuram kremt, ka tas arī ar pilsoni nevar apieties tāpat kā ar saviem zemniekiem. Dzimtbūšana bija kā iekšējais vēzis, ļaudis un viņu rokas ir bezspēcīgas, visas mēles klusē, visas muguras saliektas līdz lūšanai. Visu, ko ieguva dzimtļaudis, lielkungi viņiem gandrīz arī to visu atņēma. Lai atceltu dzimtbūšanu, vienmēr tiek atrastas atrunas: latvietis nav nobriedis brīvībai, latvietis nevarētu dzīvot, latvietis kā brīvs cilvēks nejustos laimīgs, bet ja zināmā stāvoklī būt laimīgam nozīmē būt šim stāvoklim nobriedušam, tad latvietis ir nobridis brīvībai, nevis verdzībai. Tālāk – latvietis ir ļoti izšķērdīgs, tikko raža ir izkulta, viņš rīko godus, dara alu, cep ik dienas plāceņus maizes vietā, pārdod savu labību, savu sienu un salmus par puscenu, lai varētu izlīksmoties krogos. Viņam būtu jāmirst badā, ja kungi viņu, jau kā dzimtcilvēku, nevarētu sodīt un paši savā labā nepabalstītu. Latvietis bez izņēmuma ir dzērājs, daudzi veselām nedēļām dzīvo pa krogu, daudzi no pārdzeršanās mirst.
Latvietis ir zaglīgs. Dažos apgabalos latvieši uzskata par godu pievilt kungus, un tieši turīgākie nereti mēdz būt lielākie blēži.
Latvietis ir nesaticīgs un dusmās lopiski mežonīgs. Vecāki un bērni, brāļi un māsas, laulāti ļaudis, saimnieki un kalpi dažkārt uzbrūk viens otram ar cirvjiem un kaujas līdz asinīm.
Arī stūrgalvība esot viens no latviešu galvenajiem trūkumiem, tikko parādās jaunas cerības, viņi var no viena kunga pāriet pie otra, un tad viņi kļūst spītīgi un vairs nemaz neklausa.
Latvietis pēc dabas esot slinks. Zināmi cēloņi viņa cilvēka dabā rada slinkumu, tāpat kā tie radītu to pašu parādību muižnieka dabā. Pārāk agri novārdzināts organisms, dabiski, nekad nevar sasniegt ne pilnīgu spēku, ne ari izveicību. Latvietis ir izšķērdīgs. Parasti izšķērdība mēdz radīt nabadzību, bet tas ir otrādi; tas ir pierādījums, ka arī šis trūkums, lai cik pareizi būtu pārmetumi, ceļas vienmērīgi no latvieša stāvokļa.
Kopumā ņemot latvieši taču tiešām ir kaut kas vairāk nekā mājlopi. Atsevišķo jau brīvlaisto latviešu liktenis, kādu to mēdz iztēlot, galu galā neko nepierāda. Lielākā daļa no viņiem ir apkalpotāji, kas neko derīgu nav mācījušies un kam vecumdienās atļauj skūt bārdu un klāt galdus, kur tie grib. Bet tomēr Rīgā šī problēma sen jau bija risināta. Rīgā un zemes vidienē bija daudz brīvu latviešu, kuri nodarbojās ar dārzkopību, zvejniecību un amatniecību. Protams, ja atlaistu visus latviešus, tiktu ierobežota spekulācija. Līdz ar to tiktu izjaukti mantkārīgo muižu pircēju aprēķini, bet tas ir vismaigākais un vismīkstākais sods, kādu pelna viņu riebīgā spekulācija. Muižnieki un muiža noziedzniekam atņem visu, kas tam ir, viņu pazemina par kalpu, bet tomēr muižai viņš un viņa ģimene ir jāuztur.
Ja zemniekiem dotu brīvību un padarītu viņu mājas mantojamas, tad viss mainītos.
Kādā ceļā latviešiem dodama izglītība un bērnība. Latviešu galvenie ļaunumi ir tumsība, nabadzība, dzimtbūšana ar visām tās bēdīgajām sekām. Tumsība ceļas no nabadzības un savukārt palīdz uzturēt nabadzību. Abām cēlonis meklējams dzimtkungu neierobežotajā varā prasīt un sodīt, kura pamatojas uz to, ka nav īpašu zemnieku tiesu, un kura kopā ar minēto tumsību un nabadzību jau esošās tiesas padara liekas un pat nākamo, labāko tiesu nozīmi lielā mērā ierobežotu. Tātad daži uzlabojumi - zemnieku izglītība, labklājība un brīvība nav vēl sasniedzami.
Zemnieku labklājība, vismaz tur, kur viņi ir dzimtļaudis, atkarīga no viņu attiecībām pret dzimtkungu. Vienīgi tad ar laiku zemnieki var kļūt turīgi, ja dzimtkungs prasa tikai to, kas viņam nākas. Tāpēc pārveidošanu un tiesu paplašināto uzdevumu veikšanu vajadzētu sākt ar klaušu pārveidošanu visās muižās.
Latviešu brīvībai būtu jābūt katra uzlabojuma gala mērķim. Dzimtkungu pienākums būtu ikkatram latvietim, kas samaksājis trīsdesmit līdz četrdesmit dālderu un pa minēto laiku nav izdarījis nekādus noziegumus, piešķirt brīvību – kā viņam pašam tā viņa ģimenei. Ja ir iespējams un vajadzīgs latviešus brīvībai izglītot un viņiem dot ar apdomu, nenodarot zaudējumus dzimtkungiem, tad abi nolūki sasniedzami ir jebkurā gadījumā. Tādi būtu pasākumi, kādus vajadzētu veikt, lai latvieši gūtu izglītību un celtu savu pašapziņu.
