Galilejs un zinātniskās metodes pirmsākumi fizikā
XVI gs. beigās Galileo Galilejs sāka izmantot eksperimentus, lai apstiprinātu zinātniskas teorijas. Šāds eksperimentu izmantojums ir zinātniskās metodes pamatā. Galilejs veiksmīgi pētīja dinamiku, īpaši inerci. 1687. gadā Īzaks Ņūtons publicēja darbu "Matemātikas principi" (Principia Mathematica), kurā aprakstītas divas būtiskas fizikas teorijas - Ņūtona kustības likumi, uz ko balstās klasiskā mehānika, un Ņūtona gravitācijas likums, kas apraksta vienu no četrām mijiedarbībām, gravitāciju. Gravitācijas likuma formulēšana aizsāka astrofizikas nozari, kas apraksta astronomiskus fenomenus, izmantojot fizikas teorijas.
Sākot ar XVII gs., veiksmīgi tika pētīta termodinamika. 1798. gadā Tompsons demonstrēja mehāniskā darba pārvēršanos siltumā, un 1847. gadā Džouls formulēja enerģijas nezūdamības likumu.
Feredejs, Oms un citi pētīja elektrību un magnētismu. 1855. gadā Maksvels abas teorijas apvienoja vienā - elektromagnētisma teorijā, ko apraksta Maksvela vienādojumi. Šī teorija paredzēja, ka gaisma ir elektromagnētisks vilnis.
1895. gadā Rentgens atklāja rentgenstarus, kas izrādījās esam augstas frekvences elektromagnētiskā radiācija. Radioaktivitāti 1896. gadā atklāja Henrijs Bekerels un vēlāk pētīja Pjērs un Marija Kirī, kā arī citi. Šādi aizsākās kodolfizikas nozare.
1897. gadā Tomsons atklāja elementārdaļiņas elektrona eksistenci. 1904. gadā viņš piedāvāja pirmo atoma modeli.
