Galvojuma rašanās nosacījumi Civillikumā

Mēģināšu aplūkot visus CL pantus, kuri skaidro mana referāta aplūkojamo problēmu galvojuma sākšanās un izbeigšanā. Kā arī iedziļināties problēmās, kas šķiet aktuālas, runājot par šo civiltiesisko institūtu.

Kā tas norādīts prof. K.Torgāna komentāros, tad “pēc 1692.panta galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums, kuram pēc 1695.panta nepieciešama rakstiska forma. Šī prasība neļauj kategoriski apgalvot, ka jābūt rakstiski noformētam abu pušu parakstītam dokumentam. 1692.pantā norādīts tikai uz galvojuma līgumisko raksturojumu. Par līguma rašanos pietiekami pārliecinoši liecina rakstiskā dokumenta (garantijas) izgatavošana un tās pieņemšana no otras puses” .

Uz iespēju, ka galvojuma līgums var tikt noslēgts starp parādnieku un galvinieku, norāda arī K.Pobedonoscevs, atzīmējot, ka šajā gadījumā jau no kreditora gribas ir atkarīgs, vai pieņemt vai nepieņemt šo galvinieku. Galvojums var tikt nodibināts atsevišķā aktā, kura sastādīšanas datums var nesakrist ar pamatsaistības noslēgšanas laiku; galvojums var kalpot kā nodrošinājums dažādiem līgumiem, kaut arī šie līgumi būtu nodrošināti jau citādā veidā.

Galvojuma pamatā ir blakus saistība, kuras uzdevums ir kalpot par citas galvenās parādu saistības nodrošinājumu. Izbeidzoties galvenajai saistībai, izbeidzas arī galvojums (CL1710.p.). Tomēr var būt arī izņēmumi, kad, beidzoties galvenajai saistībai, galvojuma saistība turpina pastāvēt.

Citādi nekā attiecībā uz kreditoru maiņu ir lemjams jautājums, kad galvinieks ir maldināts attiecībā uz viņam(galviniekam)zināmā galvenā parādnieka personu. Tā kā galvojums ir atbildības uzņemšanā par konkrētas personas parādu, tad galvinieka maldināšana attiecībā uz galvenā parādnieka identitāti padara galvojumu par spēkā neesošu. Šāds viedoklis precīzi atbilst 1450.pantam, kurš nosaka ja maldība attiecas uz kādu personu darījumā, tad tas nav spēkā, ja vien personu samainījums nav bez jebkādas nozīmes tam, kas maldījies. Bet, ja maldība attiecas uz kāda personiskām spējām un īpašībām, darījumam nav spēka tikai tad, ja maldīgi pieņēmtā īpašība pēc darījuma rakstura ir bijusi svarīga.

Kā vien no spilgtākiem izņēmumiem ir minams avals jeb vekseļtiesiskais galvojums, kurš, atšķirībā no tikko izteiktās frāzes, pastāv arī, ja ir zudis galvenais parāds.

“Kā patstāvīgs vekseļtiesību institūts jāuzlūko avals jeb vekseļtiesiskais galvojums, kurš turklāt būtiski atšķiras no civiltiesiskā galvojuma. Tādēļ, lai skaidri šos jēdzienus nošķirtu, vekseļtisisko galvojumu apzīmē ar terminu avals . Avala būtība izpaužas kā papildus nodrošinājums jeb garantija vekseļturētājam par vekseļa samaksu (Vekseļu likums 30.p1.d.). Arī civiltiesiskā galvojuma mērķis ir nodrošināt kādu saistības izpildi, taču šādam galvojumam juridiskais spēks ir tikmēr, kamēr galvenā saistība, par kuru galvots, ir spēkā esoša (CL1694.p.), bet avals ir spēkā esošs pat tad, ja pati nodrošinātā saistība kaut kādu iemeslu dēļ nebūtu spēkā(VL32.p.2.d.). Šeit gan ir jāņem vērā, ka avala devējam pašam ir jābūt vekseļspējīgam.” Šī tēze izriet no vekseļtiesiskās atbildības definīcijas, kura nosaka, ka katram vekseļa parakstītājam dokumenta parakstīšanas brīdī vekseļtisiskā atbildība iestājas pilnā apjomā kā jauna vekseļa izdevējam.