Garlībs Merķelis

G. Merķeļa tēvs Daniēls Merķelis bija rīdzinieks un dzima 1712.gadā – Lēdurgas evāņģeliski luterāniskās draudzes mācītājs. 1770.gadā D.Merķelis bija spiests no sava amata atteikties, jo viņu atzina par amata nespējīgu. Viņu nomāca kurlums un akmens kaite, kam klāt nāca arī pasmags raksturs – noslēgtība un rupjība. Viņš pameta draudzi, bet tā savukārt bija spiesta izmaksāt D.Merķelim mūža pensiju.

Zaudējis patstāvīgus ienākumus, D.Merķelis ar ģimeni 1771.gadā pārcēlās uz Vecpiebalgu pie mācītāja Lindes, kurš agrāk bija strādājis pie viņa par adjunktu (palīgmācītāju).

Garlība pirmais skolotājs bija viņa tēvs, kas iemācīja savam dēlam patstāvīgu domāšanu. 1776.gadā Garlību aizsūtīja uz Rīgu skoloties. Pati pirmā bija pirmitīvā lasīšanas skola, tad sekoja rakstības skola bāriņu namā, kuru vēlāk pats G.Merķelis atzīst par “bērnu elli”. Tālāk sekoja pazīstamā Rīgas Domskola.

1778.gadā D.Merķelis pārtapa par rentnieku, paņemot apsaimniekošanā Zādzenes muižu. Bet diemžēl 1782.gada decembrī D.Merķelis mirst. Tas ļoti ietekmēja Merķeļu ģimenes ne tik spožo finansiālo stāvokli un G.Merķelis bija spiests pārtraukt savas skolas gaitas jāatgriežas mājās mātei palīgā valdīt saimniecību. Tālākie pāris gadi ritēja noslēgtībā un vienīgā G.Merķeļa nodarbe bija tēva atstātā bibliotēka. Tomēr arī tā G.Merķelim nepiederēja ilgi, jo naudas grūtību dēl muižu nolēma pārdot kopā ar vērtīgo bibliotēku. Garlībam uzticēja sastādīt grāmatu sarakstu ar tiesībām paturēt sev tikai vajadzīgākos sējumus. Par iegūto naudu ģimene devās uz Rīgu. 1785.gadā Garlībs atsāka mācības Domskolā, taču pameta to nepabeidzis, jo ģimenei trūka naudas studijām universitātē un tā nesaskatīja tādā gadījumā jēgas un nepieciešamības studijas turpināt. Pēc kāda laika G.Merķelis kļūst par rakstvedi, taču šo darbu viņš pameta, jo tam trūka vajadzīgo iemaņu – laba rokraksta un izveicības. Par vienīgo iztikas avotu tagad kalpoja privātstundas un neilgu laiku statista loma Rīgas Vācu teātrī.