Geštalta vēsture

Geštaltpsiholoģija (virziens, kas psihisko parādību pētīšanā ievēro veseluma principu) meklē izskaidrojumus, kā prāts veido vai interpretē telpiskus modeļus. Prāts ir deponēts rast nozīmi vai svarīgumu visā uztvertajā informācijā. Geštalti ilustrē, kā cilvēks redz modeli telpā no distances. Zvaigznāja Lielais lācis katra zvaigzne ir citā attālumā no zemeslodes, bet tās izskatās kā vienā plaknē esošas. Līdzīgi notiek, vērojot būves. Redzam to, kas nemaz neeksistē. Romas Panteona stūra kolonnas tika projektētas biezākas un izvietotas tuvāk pārējām, lai izskatītos vienādas izmēros un attālumos. Ir tēze, ka prāts var aizpildīt trūkstošās daļas visvienkāršākajai vai vislielākajai vizuāli prezentētajai figūrai. Sastopoties ar nejaušu, nezināmu attēlu, prāts mobilizējas revidēt, apkopot vai pat producēt datus.

Teksasas universitātes matemātikas profesors N.A.Salingaros rakstā Arhitektūra, modeļi un matemātika teoretizē: «Cilvēks vizuāli īpaši jūtīgi uztver modeļus». Profesors definē modeli kā kādas dimensijas sistēmu un matemātiku kā zinātni par modeļiem. Matemātika, modelēšana un psiholoģija ir arhitektūras komponentes. Antīkie arhitekti bija matemātiķi. Bizantijas imperatora Justiniāna I vēlmi uzprojektēt celtni, kura pārspētu visu līdz tam uzbūvēto, Sv.Sofijas katedrālē Stambulā īstenoja divi matemātikas profesori. Viduslaiku mūrnieki labi izprata Platona filozofiju, proporcijas un matemātiku, viņi darbojās, saskaņā ar Pitagora postulātu: «Viss ir skaitļi». Gotiskajās celtnēs ģeometrija ir ieausta kā stila pazīme, godājot radīšanas procesa un Radītāja aritmētisko dabu. Senās kultūras un Viduseiropas renesanses arhitekti radīja savas celtnes, rasējumus paturot prātā, tāpēc celtnes reflektēja cilvēka domāšanas procesus.

No mūsdienu vērtēšanas metodikas, kas pamatojas uz zinātni par termodinamiku, izriet bioloģijas saikne ar arhitektūru. Ēkas detalizācijas pakāpe uzrāda arhitektonisko temperatūru (T), harmonija (H) mēra saskaņu un simetriju. T + H = K jeb komplicētības līmenis, pie kāda celtne «atdzīvojas». Pielietojot šo subjektīvo kvalifikācijas formulu, var konstatēt ēkas «dzīvotspēju». Dzīve ir milzīgas un mērķtiecīgas komplikācijas rezultāts. Bioloģiskie organismi ir sarežģīti, bet harmoniski. Sevis izzināšanas procesa gaitā piesaistāmies struktūrām, kuras līdzinās dzīvo būtņu uzbūvei. Tas izskaidro mūsu instinktīvo tieksmi pret formām ar augstu arhitektoniku.

Arhitektonika retranslē organizētas dzīves aktivitātes. Kā ēkā var ielikt dzīves atspulgu? Ārpus tēliem un likumiem mēs strādājam ar emocijām — celtnes tiek saudzīgi konstruētas, lai pozitīvas būtu kā psiholoģiskās, tā fizioloģiskās rezonanses. Cilvēki instinktīvi iekopē patiesās vērtības savos radošajos darbos. Un cilvēki rada modeļus, kas ataino iedzimtas iekšējās vajadzības. Celt arhitektonisku vidi savai dzīvei ir cilvēku pamata vajadzība.

Arhitektūrā var rast ķermenim radniecīgus apjomus un līnijas. Analizējot ievērojamā amerikāņu arhitekta F. L. Raita projektēto prēriju rezidenci Ūdenskritums, tās izteikti horizontālo kompozīciju simboliski var uztvert kā cilvēku, kas mājas mierā atlaidies atpūtai. Kontrastā tam dinamiskās, vertikālās gotikas katedrāles vai debesskrāpji uzrāda uzstājību un pašpārliecinātību.