Gistavs Flobers un Bovarī Kundze

Flobērs kritizētāja reālisma attīstībā rada jaunus akcentus, kas liecina par svarīgām sociālām un vēsturiskām norisēm franču sabiedrības dzīvē un kultūrā.

Rakstnieka pasaules uzskatam un daiļradei raksturīga atteikšanās no ilūzijām, neiecietīga attieksme pret mēģinājumiem romantizēt dzīves īstenību. Viņš ir galēji nesaudzīgs atmaskotājs un kritizētājs.

Flobēra daiļrade it kā rezumē ilgu franču literatūras attīstības periodu. Viņš no jaunām pozīcijām pārskata un pārvērtē virkni sociālu, filosofisku un estētisku problēmu, ko risinājusi literatūra XIX gs. pirmajā pusē.

Dzimis Ruānā 1821.gadā pilsētas ārsta ģimenē. Ruānā iegūst arī vidējo izglītību.

1840.gadā Flobērs aizbrauc uz Parīzi, lai apgūtu tiesību zinātnes, dzīvo Parīzē līdz 1846.gadam. Kad šai laikā nomirst tēvs un drīz pēc tam arī māsa, Flobēra māte aicina dēlu atgriezties atpakaļ dzimtajā pusē – ģimenes īpašumā Kruasē, kas atrodas netālu no Ruānas. Tur Flobērs pavada visu savu mūžu un nomirst 1880.gadā. Kruasē pulcējas visi tā laika lielākie rakstnieki – E. Zolā, brāļi E. un Ž. Gonkuri, T. Gotjē, G. Mopasāns. Šeit pie Flobēra ciemojies I. Turgeņevs.

Pirmie Flobēra darbi publicēti 30. – 40.gados. Viņa daiļrades uzplaukums ir 50. – 70.gadi. Šajos gados parādās visā pasaulē slavenie daiļdarbi:

Flobēra daiļrade uzplaukst 50. – 60.gados – Otrās impērijas laikā, kas veido fonu romānu ,,Bovarī kundze” un ,,Jūtu audzināšana” varoņu attiecībām un pārdzīvojumiem.

Jo neizturamāka kļūst nelietība visās tās formās un veidos, jo asākas kļūst Flobēra ilgas pēc Skaistā, ko viņš apzīmējis ar lielo burtu.

Flobēra daiļrade sakņojas klasiskajā reālismā. Tas norobežo viņu no dekadences, kas parādās Francijā jau Flobēra laikā. Tomēr rakstnieka pasaules uzskatā un daiļradē ir pretrunas. Ticība Skaistajam viņa pesimismu padziļina, jo vērotais sabiedrībā Flobēru pārliecina, kad dzīvē Skaistajam nav vietas. Tādēļ Skaistais it kā pārvēršas abstraktā, pāri dzīvei stāvošā parādībā. Ja cilvēks noticēs, ka Skaistais ir realitāte, viņš rūgti pievilsies. Šī doma kļūst par daudzu Flobēra daiļdarbu kodolu.

Vienīgā forma, kurā Skaistais vēl saglabājies, ir māksla. Tādēļ Flobēra interesē mākslas jautājumi. Arī šo jautājumu risinājumā ir pretrunas. Protestēdams pret šķebinošo dzīves realitāti, Flobērs aicina atstāt to un pacelties tuvāk zvaigznēm, ejot pa ziloņkaula torņa pakāpieniem. Taču rakstniekam pašam tas neizdodas, un visi viņa darbi pilni dzīves patiesības, tajos strāvo atmaskotāja patoss. Lai arī kā izteicies, savā daiļradē Flobērs vienmēr paliek stāvam uz zemes un ir ieinteresēts par dzīvo dzīvi ,,zābaku naglas velk viņu atpakaļ pie zemes” no torņa augstumiem.