Glezniecība Latvijā 20, 30 gados

Mūsu pirmajiem īsti nacionālajiem gleznotājiem bija misijas apziņa – strādāt savas tautas labā. Pēterburgā mākslu studējošie izveidoja radošu apvienību "Rūķis", kurā diskusijās un radošajā darbā atzina latviešu nacionālās mākslas veidošanas nepieciešamību. Mūsu pirmie ievērojamākie mākslinieki bija Ādams Alksnis, Jānis Valters, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Rihards Zariņš, Gustavs Šķilters.

Jaunie gleznotāji vēlas veidot laikmetīgu latviešu mākslu, pašā saknē iznīdējot baltvācu kultūras negatīvās ietekmes. Viņu galvenais nolūks ir pavērt mākslai plašāku redzesloku. Šā redzesloka paplašināšanas iespējas viņi saskata galvenokārt dažādajos Rietumeiropas modernisma strāvojumos, it īpaši tā laika Francijas mākslā. Daudzi no jaunajiem māksliniekiem dodas uz Parīzi, kur rod kontaktus ar turienes mākslu un māksliniekiem.

Divdesmito gadu sākumā jaunie latviešu mākslinieki nododas franču modernās mākslas izteiksmes līdzekļu izpētei. Šis process nav ilgstošs un aptver laika sprīdi no 1920. 1925.gadam. Savā daiļradē mākslinieki izmēģina dažādo modernisma virzienu ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma izteiksmes līdzekļus, pakārtojot attiecīgo paņēmienu ikreizējai radošai iecerei. Tādēļ viņu mākslā grūti hronoloģiski nodalīt viena vai otra virziena ietekmes pārsvaru, jo paralēli tiek pētīti dažādi virzieni. Jauno latviešu mākslinieku attieksme pret modernisma stilistiskajiem paņēmieniem ir objektīvi vērtējoša. Savā radošajā praksē viņi stihiski nostājas uz 20.gs. mākslai raksturīgā kopējā attīstības ceļa, un viņu daiļrades meklējumi sasaucas ar analogām parādībām citu zemju mākslā. No Rietumeiropas mākslas dažādu izteiksmes līdzekļu īpatnībām jaunie latviešu gleznotāji cenšas atlasīt visu, ko uzskata par ievērības cienīgu, un radoši izmanto jaunrastos paņēmienus, pakārtojot tos savam dzīves vērojumam. Jaunajiem māksliniekiem šķiet, ka tieši tādā veidā var rast pretsparu toreizējās Latvijas mākslas dzīves šaurībai. Viskonsekventāk, piemēram, kubisma principus, (raksturīgā formu ģeometrizācija lauza tradicionālo, dabas paraugiem pakļauto domāšanu), īstenoja O.Skulme, V.Tone, R.Suta, J.Liepiņš, A.Beļcova, E.Melderis, N.Strunke un arī L.Liberts. Savukārt Ģ.Eliass, K.Ubāns un L.Svemps vairāk aizrāvās ar plastisku gleznieciskumu. Kubisms, kura būtiska iezīme bija formu skaldņojums, tik plašu atsaucību neguva, tomēr Emīla Meldera un Teodora Zaļkalna portreti nenoliedzami apliecina lielisku stila izpratni.

Vecākās paaudzes mākslinieki – „Pirmās latviešu mākslinieku vienības” locekļi (J.Tilbergs, R.Zariņš, J.Muncis u.c.) šāda veida meklējumus noraida un jauno gleznotāju centienus dēvē par ārzemju mākslas virzienu eklektisku pakaļdarināšanu, novirzīšanos no nopietnās mākslas ceļa. Paši vecākās paaudzes meistari nostājas pret jebkura modernās mākslas virziena izteiksmes līdzekļu pielietošanu, jo cieši turas pie savas daiļrades koncepcijas – akadēmiskā reālisma.

Jaunie gleznotāji savukārt ne vienu reizi vien, vērtējot vecāko kolēģu šī posma mazāk veiksmīgo devumu, saasināti izceļ salonisma tendences.

Šīs abpusējās īsteno daiļrades mērķu neizpratnes dēļ vecās un jaunās mākslinieku paaudzes vidū izceļas asa uzskatu sadursme, kuras dziļākais pamats ir atšķirīgā nostāja jautājumā par latviešu mākslas tālākās attīstības iespējām.

Šajā laikā aktīvi darbojas „Ekspresionistu grupa”; tās locekļi K.Ubāns, V.Tone, E.Lindbergs, R.Suta, J.Kazaks, O.Skulme. Tā ir jaunu mākslinieku apvienība, kura savas idejas un teorētiskās atziņas pārbauda mākslā. Jaunie mākslinieki vēlas kopīgiem spēkiem izraut latviešu mākslu no provinciālisma un pieticības, radīt 20.gs. elpas caurstrāvotu, nopietnu profesionālu latviešu mākslu, runāt ekspresīvā formu valodā. Atšķirībā no vācu ekspresionistiem raksturīgās bezcerības latviešu mākslinieku darbos pārdzīvojuma dramatismam laužas cauri ticība tautas garīgajam spēkam. Raksturīgo latviešu mākslinieki cenšas izcelt ar estētisku formu sintēzes palīdzību pretēji vācu gleznotāju tieksmei deformējot uzsvērt neglīto. Tieksme uz smalkākām krāsu attiecībām un arhitektonisku kompozīcijas uzbūvi tuvina latviešu māksliniekus franču fovistiem.