Glikozīdi: definīcija un veselības ietekme
Sirds glikozīdiem pamatā ir ciklopentānperhidrofenantrēna cikls, kas pamatā ir arī tādai savienojumu grupai kā steroīdiem. Tiek uzskatīts, ka kardenolīda skelets rodas no dabiskajiem augu steroīdiem – fitosterīniem, no kuriem vairāk sastopams ir β sistosterīns, kuram atšķeļot un modificējot galu aiz C20 var panāk laktona gredzena veidošanos. Kardenolīda skelets ir arī fitosterīnu telpiskais izomērs tāpēc, ka A B un C D gredzeni atrodas cis stāvoklī un B C trans, kamēr fitosterīniem C D atrodas trans stāvoklī. Sirds glikozīda aglikonus sauc par genīniem.
Sirds glikozīdi (kardenolīdi) selektīvi ietekmē sirds muskuli, pie tam raksturīgo darbību nosaka aglikons. Aglikonam ir komplicēta ciklopentānperhidrofenantrēna kodola struktūra un lielākajai daļai sirds glikozīdu nepiesātināts laktona gredzens (stāvoklī C 17). Glikozīda selektīvo darbību acīm redzot nosaka laktona gredzens – ja tā nav, sirds glikozīds zaudē fizioloģisko aktivitāti. Uzpirkstītēs, piemēram, ir arī glikozīds diginīns ar steroīdu uzbūvi, bet bez laktona gredzena; sirds darbību tas neietekmē. Daļai sirds glikozīdu ir vienādi aglikoni, bet cukuri dažādi, citiem vienādi cukuri un dažādi aglikoni, ir arī tādi, kas atšķiras kā ar glikonu, tā ar aglikonu. Kaut gan glikons pats ir neaktīvs, tam tomēr svarīga loma aglikona farmakodinamikā, jo tas ietekmē glikozīda šķīšanu, sūkšanos cauri šūnu membrānām, saistīšanos ar asins un audu olbaltumvielām, fiksēšanos sirds muskulī, no tā atkarīga glikozīda aktivitāte, darbības ilgums, toksiskums. Visiem sirds glikozīdiem stāvoklī C 3 un C 14 ir hidroksilgrupas, C 13 metilgrupa, ar hidroksilgrupu pie C 3 saistīts cukurs. Stāvoklī C 10 var būt dažādas grupas, biežāk ir metilgrupa (uzpirkstīšu glikozīdiem) vai aldehīdgrupa (strofanta tipam). Mēdz būt arī papildus hidroksilgrupas stāvoklī C 5, C 12, C 16 vai citur, kā arī citas funkcionālās grupas. Glikons ir glikoze, bieži arī l ramnoze, kā arī specifiski cukuri – uzpirkstīšu glikozīdos, piemēram, digitoksoze, cimaroze – strofantu glikozīdos. Starp sirds glikozīdiem ir gan monozīdi, gan diozīdi un triozīdi, gan tetrazīdi.
Atsevišķs sirds glikozīdu veids ir bufadiēnolīdi. Tos raksturo nevis pieclocekļu, bet gan sešlocekļu laktona gredzens ar divām nepiesātinātajām saitēm (starp C20 un C21, un starp C22 un C23). Tie arī bioloģiski ir ļoti aktīvi.
Glikozīda darbība sākas un ilgst tikmēr, kamēr noris glikozīda šķelšanās. ja glikons noārdās ātri, glikozīds maz saistās ar asins plazmas olbaltumvielām, ātri fiksējas sirds muskulī, un tā darbība sākas drīz, bet ilgst īsāku laiku, kā piemēram, strofanta glikozīdiem. Turpretī ja glikons noārdās un atskaldās lēni, glikozīds ciešāk saistās ar asins plazmas olbaltumvielām, pakāpeniski pāriet sirds muskulī un glikozīda darbība sākas lēnāk, bet ir ilgstoša (regulāri lietojot var notikt akumulācija, veidoties hroniska saindēšanās), piemēram uzpirkstīšu glikozīdiem. Pie akūtas sirds asinsvadu nepietiekamības, pēkšņi radušās dekompensācijas, kad jāsniedz nekavējoša palīdzība, lieto ātras darbības sirds glikozīdus, piemēram, strofantīnu, konvallatoksīnu u.c. Izvēloties sirds glikozīdus, jāņem vērā, ka daži, piemēram, strofantīns, gremošanas traktā lēni un maz uzsūcas, tos jāievada intravenozi.
