Gotikas stila izcelsme un attīstība mākslā

Vārdu gotika sākumā saistīja tikai ar celtniecību, bet kopš 19.gadsimta beigām to sāka attiecināt arī uz tēlniecību un glezniecību.

Gotikas māksla attīstījās četru gadsimtu laikā. 12.gadsimtā tā atšķīrās no romānikas tikai ar velvēm, 13.gadsimtā tai jau pilnīgi izveidota sava konstrukcija un dekors (dižgotika), 13. un 14.gadsimtā jaunais stils no Francijas izplatās pa visu Eiropu. 15.gadsimtā gotika kļūst liesmojoša, manieriska un turpina pastāvēt Eiropas ziemeļos.

Gotikā raksturīgākais celtnes tips ir pilsētas katedrāle. Tās būvēšana ir laicīgo celtnieku rokās.

Sendenī bazilikas 1144.gadā iesvētītā apsīdas daļa kļuva par gotikas arhitektūras pirmo piemēru, kas izraisīja revolūciju visā Rietumeiropas celtniecībā. Kopš tā laika masas arhitektūru, kurā statiskās problēmas centās atrisināt ar milzīgām akmens koncentrācijām, nomainīja karkasa celtniecība. Sienas kļuva tikai par šī karkasa aizpildījumu. Pielietojot jaunos paņēmienus, gotikas celtnieki varēja mērķtiecīgi un apzināti, nevis taustīdamies realizēt akmenī jebkuru nodomu. Celtniecība kļuva par zinātni.

Rodas pavisam jauns efekts – stikloto logu bagātā krāsu simfonija. Arī ārskats sniedz jaunus iespaidus. Fasādē arhitekti un tēlnieki koncentrēja ne tikai bagātu ornamentālu dekoru, bet arī daudzas skulptūras. Lielas katedrāles fasādi uzskatīja par pasaules atveidu. Tiešām, te bija pārstāvēta vietējā flora, fauna un cilvēku pasaule, nebija aizmirstas arī kosmiskās parādības – spīdekļi, kā arī gadalaiki un mēneši ar attiecīgu simboliku. Gotikas fasādēs izpaužas vairāk vai mazāk skaidri izteikta dzīvesprieka un gaviļu emocionalitāte.

Par gotikas fasādes rietumu fasādes prototipu var uzskatīt Normandijas Kānas pilsētas Etjēna dievnama fasādi.

Agrīnās gotikas izcilās celtnes – Parīzes Dievmātes katedrāles eksterjerā vēl skaidri jūtama celtnes struktūra ar vertikāļu un horizontāļu ritmiem. Te izcelti 4 kontrforsi. Maksimāli izmantojot plakni, augšējo stāvu kvadrātos ir iekomponēti trīs portāli, divas dubultlogu arkas un roze. Ar to tiek pasvītrota miera un kārtības izjūta. Fasādē panākts pilnīgs līdzsvars starp stingrības un līksmības emocijām un tādējādi ir radīts īpatnējs karaliska majestātiskuma iespaids.

Dižgotikas slavenā pieminekļa – Reimsas katedrāles fasādes izskatu nosaka gigantiskas vertikāles. Apaļas šeit ir tikai logu rozes, bet visos pārējos elementos vibrē smaiļu ritmi, ko rada gotikas arku un aso zelmeņu atkārtojumi. Viegli, gaisīgi torņi tiecas augšup, bet pēkšņi apraujas – tie nav pabeigti.

Visvairāk mainījusies ir iekštelpa. Visskaidrāk tas vērojams pašās lielākajās katedrāles. Jomam gandrīz nav sienas, kas balstītu velves, nav arī varenu, monolītu balstu, telpā ir izvietoti tikai saišķu pīlāri.

Atbilstoši gotikas konstrukcijas īpatnībām celtnēs radās daudz jaunu, dekoratīvu elementu un motīvu. Katram logam tika radīts arhitektoniski smalks iekšējais akmens karkass, veidots ar gandrīz juvelierisku precizitāti. Šis dekorējums ir gotikas visīpatnējākā pazīme.

Šie akmens veidojumi visos gotikas attīstības periodos visbiežāk tika izmantoti kā ietvars stikliem, bet reizēm arī kā patstāvīgs dekoratīvs elements.