“Grāmata ir dārzs, ko nēsā kabatā ”

Kā katrā dārzā, arī grāmatā ir dažādi augi. Gan labie, kurus der atcerēties, gan arī sliktie, kurus noteikti der iegaumēt, lai nekļūdītos. Varbūt gluži vienkārši prast tos atšķirt.

Katram ir sava iemīļota grāmata, savs dārzs, kurā allaž var atrast ko jaunu, interesantu, derīgu. Dažreiz tā var būt kopīga vairākām tautām – Bībele, Korāns, dažreiz tā kopīga tikai vienai tautai, kā angļiem Šekspīra lugas vai kā frančiem Viktora Igo darbi, bet arī katram ir savs dārzs, sava dārgumu krātuve, kurā patverties no ikdienas rūpēm un lēni apdomāt sasāpējušās problēmas, varbūt pat pajautāt atbildi kā viszinošam simbolam.

Par šo sakāmvārdu ir ļoti grūti spriest, jo nezinu arābu parašas un ticējumus. Ar šo sakāmvārdu es saprotu, ka kaut kas tiek nēsāts dien dienā līdzi.

Viens variants varētu būt grāmata, kura cilvēkam ļoti patīk un nespēj no tās šķirties.

Otrs varētu būt sirds, kas visu, ko vien cilvēks redz, dzird, jūt, paglabā.

Ja šajā sakāmvārdā tiek attēlota grāmata, tad tai cilvēkam jābūt ļoti dārgai. Grāmatai, no kuras cilvēks nespēj šķirties ne dienu, ne nakti. Vai nu tā ir par atmiņu no skaistajiem dzīves mirkļiem, vai arī ļoti aizrauj cilvēka sirdi kā skaists literārais darbs, bez kura cilvēks nespēj iztikt. Cilvēkam ir vajadzība to pārlasīt. Kaut kas viņam to liek.