Graudkopības nozares attīstība

Pēc Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā, tās kopējais lauksaimniecības produkcijas tirgus no pašlaik ārējā tirgus kļūs par Latvijas iekšējā tirgus daļu. Līdz ar to Latvijas lauksaimniecības produkcija iekļausies plašajā konkurences sistēmā, kas valda ES vienotajā tirgus telpā, un tikai no nozares konkurētspējas būs atkarīga tās izdzīvošana.

Nav pamata prognozēm vai pieļāvumiem, ka ES kopējā lauksaimniecības politikā notiks neparedzamas un neparedzētas izmaiņas un Latvija savas lauksaimniecības attīstības problēmas varēs risināt pēc uzņemšanas Eiropas Savienībā.

Šīs problēmas jārisina šodien, lai spētu īstenot Latvijas lauksaimniecības stratēģisko pamatuzdevumu – orientējoši līdz 2005.gadam pabeigt agrārās reformas sākto Latvijas lauksaimniecības pārstrukturēšanu. Tātad atlikušajos 5 gados ir reāli jāveic konkrētas izmaiņas, kur kā viena no galvenajām atzīmēta lauksaimniecības nozaru struktūras izmaiņa, atbalstot un attīstot pasaules tirgū salīdzinoši konkurētspējīgākas lauksaimniecības nozares.

Tā kā Latvijas augsnes (sevišķi Zemgalē) un dabas apstākļi, kā arī agrārās zinātnes potenciāls un lauksaimnieku rīcībā esošās graudaugu šķirnes, veido labvēlīgus apstākļus graudaugu ražošanas attīstībai un arī tāpēc, ka bez augsti attīstītas graudkopības, kvalitatīviem graudiem nav iedomājama Latvijas lopkopības un pārtikas produktu ražošanas attīstība, šajā darbā ir pētītas graudkopības nozares attīstības un ražošanas ekonomiskās problēmas.

3. Ziemas kviešu ražošanas izmaksu un graudu pašizmaksas izpēte, izejot no reālās situācijas Latvijā.

1.valsts iedzīvotāju nodrošināšana ar kvalitatīvu pārtiku no vietējiem lauksaimniecības produktiem;

4.ārējā tirgū konkurētspējīgas produkcijas ražošana kā pēc kvalitātes, tā arī pašizmaksas rādītājiem.

Viens no galvenajiem tautsaimniecības attīstības un izmaiņu indikatoriem ir iekšzemes kopprodukts (IKP).Tas raksturo gan tautsaimniecību kopumā, gan katru nozari atsevišķi. Pēc kopprodukta kopējā apjoma un tā lieluma uz vienu tautsaimniecībā vai nozarē nodarbināto var spriest gan par valsts attīstības tempiem, gan par iedzīvotāju dzīves līmeņa izmaiņām.

Deviņdesmito gadu sākumā bija vērojams krass IKP kritums visās tautsaimniecības nozarēs. Tas skāra arī lauksaimniecību. Tomēr, ja tautsaimniecībā kopumā 1994.gadā šis kritums jau bija apturēts un tika sasniegts kopprodukta pieaugums 0,7% apjomā salīdzinājumā ar 1993.gadu (1995.gada salīdz. cenās), tad lauksaimniecībā kopprodukta apjoms turpināja samazināties arī 1994.gadā un tā īslaicīgs pieaugums sākās tikai 1995. un 1997.gados.

Pirmais – lauksaimnieciskās produkcijas Austrumu tirgus sašaurināšanās , kas notika triju galveno faktoru ietekmē:

ekonomiskās reformas Latvijā un tās austrumu kaimiņu valstīs norit ar dažādu ātrumu, kas rada nestabilitāti ekonomiskajos sakaros.

Otrais – iedzīvotāju pirktspējas pazemināšanās. Šis faktors saistībā ar lētās (subsidētās) rietumu lauksaimnieciskās produkcijas ienākšanu Latvijā izraisīja pašražoto pārtikas produktu patēriņa krišanos un lauksaimnieciskās produkcijas noieta tirgus sašaurināšanos.

Trešais – IKP struktūras izmaiņas, kuras noteica ražošanas un pakalpojumu sfēras savstarpējo attiecību izmaiņas.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā, rēķinot 1995.gada salīdzināmās cenās svārstījās no 9,69% 1991.gadā līdz 7,13% 1998.gadā. Latvijā tas bija apmēram par 5% augstāks kā vidēji ES. Augstākais īpatsvars lauksaimniecībai iekšzemes kopprodukta veidošanā Eiropas Savienībā bija Grieķijai – 7,5%, bet zemākais Vācijai – 0,8%. Latvijas ziemeļu kaimiņiem – Skandināvijā šie rādītāji attiecīgi bija: Zviedrijai – 1,0%, Somijai – 1,8%, Dānijai – 2,5%, Norvēģijai – 1,5%.