Gregorijs Vasilijs

Georgs Vasīlija d. Sviridovs dzimis 1915. gada 3. decembrī mazā pilsētiņā Fatežā, kura atradās Kurskas guberņā. Sviridova tēvs bija zemnieks. Revolūcijas sākumā viņš iestājās Komunistiskajā partijā un 1919. gadā gāja bojā par padomju varu.

No 9 gadu vecuma Georgs Sviridovs dzīvoja Kurskā. Šeit viņš sāka mācīties spēlēt klavieres. Bet drīzumā mācības pārtrūka: daudz vairāk kā klavieres jauno mūzikas draugu interesēja balalaika. Sviridovs iemācījās uz tās spēlēt un iestājās krievu tautas instrumentu pašdarbnieku orķestrī.

1929. gadā viņš iestājās vietējās mūzikas skolas klavieru klasē. Pēc 3 gadiem Sviridovs skolu pabeidza un atbrauca uz Ļeņingradu, lai turpinātu nodarbības mūzikā. Viņš sāka mācīties Centrālā mūzikas tehnikuma klavieru nodaļā.

Septiņpadsmitgadīgais jaunietis Ļeņingradā uzzina daudz jauna. Pirmo reizi dzīvē viņš pabija operā un simfoniskajā koncertā. Bet pats galvenais atklājums bija tas, ka izrādās var mācīties sacerēt mūziku un, ka mūzikas tehnikumā ir pat speciāla komponistu nodaļa. Sviridovs sadomāja pāriet uz to. Viņš uzrakstīja divus skaņdarbus klavierēm un 1933. gada maijā tika uzņemts profesora M. A. Judina kompozīcijas klasē. Ar neparastu centību jaunais students sāka apgūt nokavēto. Jau pēc mēneša centīga darba viņš uzrādīja pirmo sacerējumu.

1935. gada beigās Sviridovs saslima un aizbrauca uz laiku uz Kursku. Tur viņš uzrakstīja 6 romances ar Puškina vārdiem: “Vējainais mežs zaudē savu rotu”, “Ziemas ceļš”, “Pie aukles”, “Ziemas vakars”, “Priekšnojauta”, “Ižorai piebraucot”. Šis cikls jaunajam komponistam atnesa pirmos panākumus un popularitāti.

Apbrīnojami vienkāršās, krievu mūzikas tradīcijām tuvās, un tai pašā laikā savdabīgās, oriģinālās Sviridova romances ar Puškina tekstiem uzreiz iepatikās gan izpildītājiem, gan klausītājiem.

1936. gadā Sviridovs iestājās Ļeņingradas konservatorijā, kur kļūst par D. D. Šostakoviča skolnieku. Sākās komponista mākslas apgūšanas centīga saspringta darba gadi. Viņš sāka apgūt dažādus stilus, izmēģināja savus spēkus dažādos mūzikas veidos. Sviridovs konservatorijas gados sacerēja sonātes vijolei un klavierēm, Pirmo simfoniju, Simfoniju stīgu orķestrim.

1941. gada jūnijā Sviridovs pabeidza konservatoriju. Jau pirmajās Lielā Tēvijas kara dienās viņu ieskaitīja par kursantu kara skolā, bet drīz viņš tika demobilizēts veselības dēļ.

Vēl pašā kara sākumā Sviridovs uzrakstīja savas pirmās dziesmas frontei. Ar kara tematiku cieši saistīta un tai laikā uzrakstīta muzikālā komēdija “Izpletās jūra plaši”, kas veltīta Baltijas jūrniekiem. Vēl līdz kara beigām 1944. gadā Sviridovs atgriezās Ļeņingradā. 3 gadu laikā viņš uzrakstīja dažus lielus kamerinstrumentālus darbus, kuri attēloja kara gadu notikumus un pārdzīvojumus.

Pats īpatnējākais Sviridova 1940 – to gadu mākslā viņa vokālie sacerējumi: poēma “Ceļinieka dziesmas”, svīta ar V. Šekspīra vārdiem, jaunas romances un dziesmas ar padomju dzejnieku vārdiem, kuras parādījās 1948. gadā.

Sviridovs daudz strādā teātrī un kino. Šī pieredze viņam palīdzēja jaunu lielu darbu radīšanā, kuri parādījās 1950 – to gadu sākumā.