Gremosana organi

1) vienkāršie fermenti – veidoti no aminoskābēm – pepsīns, tripsīns;

2) saliktie fermenti – bez aminoskābēm ietilpst vēl arī neolbaltumvielu dabas savienojums – koferments. Olbaltumdaļa nosaka fermenta specifiskumu – spēju paātrināt tikai noteiktu ķīmisku reakciju. Koferments ķīmiskajā reakcijā pārnes atsevišķus atomus vai atomu grupas.

Dazu ģenētiski determinētu slimību gadījumos kāds no fermentiem nesintezējas. Tā, piemēram, albīnisms izskaidrojams ar fermenta tirokināzes trūkumu, jo šis ferments piedalās ādas, matu, acu pigmenta – melanīna veidošanā no aminoskābes tirozīna.

Uzturs gremošanas kanālā tiek pārveidots gan fizikāli, gan ķīmiski, un šo procesu kopumu sauc par gremošanu.

3) trešais gremošanas veids ir fagocitoze un pinocitoze, tās notiek šūnās.

Par gremošanas fizioloģijas pamatlicēju uzskata I. Pavlovu, kurš gremošanas dziedzeru darbības pētīšanai veltīja 23 gadus un par iegūtajiem rezultātiem saņēma augstāko apbalvojumu zinātnē – Nobela prēmiju.

Ontoģenēzē tā attīstās no entodermas. 1. attīstības nedēļā embrijam gremošanas sistēma veido noslēgtu caurulīti. Entodermai sāk liekties pretī ektoderma, pēc tam tās saplūst un izveidojas atvērta caurulīte – izveidojas mutes iedobums un taisnās zarnas iedobums, kas tālāk attīstās par mutes un deguna dobumu un anālo atveri. Caurulīte sāk augt straujāk nekā embrijs un ir spiesta izlocīties un veidot cilpas. Sāk diferencēties tās atsevišķas daļas. No šīs pašas caurulītes kā sānu izspīlējumi izveidojas gremošanas sistēmas dziedzeri: siekalu dziedzeri, aizkuņģa dziedzeris, aknas.

Kad šī sistēma ir noformējusies – gremošanas traktu pamatā veido cauruļveida orgāni un to sieniņās ir trīs slāņi:

2) Gludās muskulatūras slānis (tunica muscularis). Tajās gremošanas trakta daļās, kas izveidojas ieliecoties ektodermai, ir šķērssvītrotā muskulatūra: 1/3 barības vada un anālais sfinkteris. Visos pārējos rajonos ir gludā muskulatūra, kas gribai nav pakļauta. To šķiedras iet divos, kuņģī pat trīs, virzienos. Obligāti ir gareniskais un gredzeniskais virziens. Visos gadījumos šīs šķiedras inervē veģetatīvā nervu sistēma, kas nodrošina peristaltiku. Normāli barība caur gremošanas traktu iziet 1 – 1,5 diennaktīs. Barības trakta garums – aptuveni 8 metri. Galvenais garums ir ap 6 m tievās zarnas un ap 1,5 m resnās zarnas.

Tas sākas ar mutes atveri, ko ierobežo lūpas (labia oris). Lūpas veido šķērssvītrotā muskulatūra un to pārsedzošai ādai nav raga slāņa. Tas palielina to jūtību.

Mutes dobums sadalās divās daļās: priekštelpā (vestibulum oris) un īstajā mutes dobumā (cavum oris proprium). Priekštelpa ir pakavveida telpa no lūpām līdz zobiem. Augšējo griezējzobu līmenī atveras pieauss siekalu dziedzeru izvadkanāli. Priekštelpa savienota ar īsto mutes dobumu, kas atrodas aiz zobu saknēm. Īsto mutes dobumu no augšas norobežo cietās un mīkstās aukslējas (palatum durum et molle), no lejas – mutes diafragma, ko veido zokļa un mēles kaula muskulis (m.