Grieķija: ģeogrāfija, kultūra un vēsture

Vai šai lieliskajai zemei vispār nepieciešami spilgti epiteti un glaimojošas atsauksmes? Eiropiešu kultūras dzimtene, demokrātijas radītāja un olimpisko spēļu izgudrotāja. Senatnē – Zīda ceļa krustceles, tagad – visaustrumnieciskākā no Vecā kontinenta valstīm. Taču tur izpaliek apnicīgā kaulēšanās tirgos un veikalos vai par ikvienu sīkumu. Turklāt Grieķijā ir droši un silti.

Atēnu Akropole: 5. gs. pr. Kr. Perikla laikā Atēnu Akropole no cietokšņa pārvētās par senās Grieķijas skaistāko vietu. Arī mūsdienās, kd no senās Akropoles palikušas tikai drupas, tā valdzina cilvēkus ar savu skaistumu. Kad bija pabeigta Perikla ierosinātā celtniecība, Akropolē varēja nokļūt pa īpašu portikiem klāt ieeju. To sauca par Propilejiem. Ceļinieks, kurš izgāja cauri Propilejiem, ieraudzīja lielu dievietes Atēnas statuju un akropoles galveno templi Partenonu. Partenons bija uzcelts par godu dievietei Atēnai. Dievietes statuju tēlnieks Feidijs bija atlējis no bronzas. Apzeltīto šķēpa galu un bruņucepuri jau tālu jūrā no Atēnām. Partenona trijstūrveida jumta galus rotāja statuju grupas. Viena no tām attēloja strīdu starp Posejdonu un Atēnu par atēniešu labvēlību. Partenonā bija divas zāles. Vienā no tām bija novietota Feidija darinātā Atēnas statuja. Tā bija 11 m augsta un noklāta ar ziloņkaula plāksnītēm. Atēnas tērps bija apzeltīts. Nākamajā zālē bija Atēnu jūras savienība skase. Akropolē bija arī vairāki mazāki tempļi.

Pilsēta atdzima ap VIII gs. p.m.ē. kā pilsētvalsts, viens no Senās Grieķijas politiskajiem centriem. Iesākumā Atēnās valdīja karaļi, bet sociālo nemieru un Solona reformu rezultātā, Atēnās pamazām nostiprinājās demokrātija.

Tomēr 431. g. p.m.ē. pret Atēnām izcēlās Peloponēsas karš, kurā pilsēta zaudēja savam galvenajam konkurentam par dominēšanu Senajā Grieķijā Spartai. Pēc laika Atēnas atguva savu ietekmi, tomēr IV gs otrajā pusē p. m. ē. par dominējošo spēku Senajā Grieķijā kļuva Maķedonija un 338. g. p. m. ē. maķedoniešu karalis Filips II Hēronejas kaujā sakauj Atēnu un Tēbu apvienoto karaspēku un Atēnas zaudē savu neatkarību.

146. g. p. m. ē. Atēnas iekļaujas Romas sastāvā. Arī Romas laikos Atēnas ir svarīgs kultūras centrs, jo šeit vēl aizvien darbojas Akadēmija. Tomēr līdz ar kristietības izplatīšanos un kļūšanu par valsts reliģiju, Akadēmija ka pagāniskās domas centrs panīkst un Bizantijas imperators Justiniāns I 529.gadā Akadēmiju slēdz.

Bizantijas laikos Atēnas kļūst par provinciālu pilsētu, daudzi mākslas darbi tiek pārvietoti uz Konstantinopoli. VII gs. Peloponēsā iebrūk slāvu ciltis, tomēr ap IX gs. Grieķija atkal kļūst "grieķiska".

Grieķu pilsēta rotāja skaistas sabiedriskās celtnes. Parasti tie bija tempļi pilsētā viscienītākajam dievam. Tempļus cēla portiku veidā. Portiki bija nojumes, ko balstīja akmens stabi jeb kolonnas. Lai varētu noturēt milzīgo jumtu bija vajadzīgas vairākas kolonnu rindas. Tempļu jumti un sienas bija klāti ar gleznojumiem un ciļņiem. Kolonnas ne tikai balstīja ēkas jumtu, bet arī to rotāja. Tempļus galvenokārt būvēja no marmora. Augstu meistarību sasniedza grieķu tēlnieki. Tempļi un laukumi grieķu pilsētās bija izrotāti ar dievu, varoņu un olimpisko spēļu uzvarētāju statujām. Grieķu statujas atgādināja dzīvus cilvēkus. Statujas izkala no marmora vai atlēja no bronzas. Grieķu tēlnieki uzskatīja, ka statujās jāattēlo skaisti cilvēki, tādi, kas līdzinātos dieviem. Lai parādītu cilvēka ķermeņa skaistumu, vīriešus bieži attēloja kailus. Statujās šādi vīrieši parasti attēloti kā sportisti vai karavīri. Šie tēli ir ieņēmuši tādu pozu, ka, liekas, tūlīt viņi atdzīvosies. Ievērojamākie Senās Grieķijas tēlnieki bija Feidijs, Nirons, Praksitels un Līsips.