Grieķu zinātne

Grieķu zinātne bija kvalitatīvi jauns solis cilvēces zināšanu attīstībā. Varētu pat teikt, ka grieķi radīja zinātni kā īpašu darbības veidu ar specifiskiem kritērijiem.

Zinātne Grieķijā radās ne tikai kā noteikts zināšanu apjoms, bet pirmām kārtām kā darbība, kas virzīta uz jaunu zināšanu iegūšanu, ko veic īpaši cilvēki, izmantojot speciālus līdzekļus (teorētiskās un empīriskās metodes, instrumentus, speciālus paņēmienus u.c.).

Grieķu zinātne pārsteidz ar kolosāliem attīstības tempiem, piemēram, astronomija no Talesa līdz Eidoksam, matemātika no Pitagora līdz Eiklīdam, dabaszinātnes no Anaksimandra līdz Arisotelim utt. progress, kas noticis dažu paaudžu laikā). Zinātni nevarēja pakļaut tikai praktiskiem mērķiem.

„Daba” saistīta ar šādām nozīmēm: no vienas puses, tā ir vienas vai otras lietas ārējais izskats, augums, stāja, no otras šīs lietas ieksējā struktūra, sastāvs. „Zinātne par dabu” t;as ir zināšanas par dabiskiem rašanās, tapšanas cēloņiem un pasaules kā veseluma uzbūvi.

Lieli sasniegumi grieķiem bija matemātikas sfērā, kur īpaša loma bija pitagoriešiem. Pati ciparu sistēma viņiem bija neveikla. Skaitli 4 apzīmēja ar četiem stabiņiem IIII, pieci ar , 6 ar , 9 ar , 10 ar ,

20 ar , 50 ar . Ciparu sistēma negāja tālāk par 99 999, bet ar laiku bija radušās daudz jaunas domas un bija cipari līdz pat 999 999 999. grieķi nepazina tādu jēdzinu kā nulle (to ieviesa arābi), negatīvi lielumi. Viņi izvēlējās citu ceļu matemātikas ģeometrizāciju. Rezultātā radās ģeometriskā matemātika, no kuras matemātiķi izstrādāja proporcijas teoriju. Attīstījās planimetrija un stereometrija. Pirmo sistemātisko ģeometrijas izklāstu deva Hipokrāts no Hijas. Parādijās tīrie matemātiķi profesionāļi. Galvenais grieķu matemātiķu nopelns deduktīvās matemātiskās metodes izstrādāšana.