Gruniga komunikāciju modeļi

Pirmais un visvienkāršākais no tiek ir publicitātes modelis. Vienvirziena komunikācija no informācijas raidītāja pie saņēmēja, lielā mērā atgādinot pirkšanas un pārdošanas aktu un nedaudz asociējoties ar propagandas jēdzienu, kuru PR sakarībā mēdz lietot ļoti nelabprāt, taču kura būtībā kopš sākotnējā Katoļu baznīcas definējuma nekas jauns nav parādījies. Turpretī jauns pavērsiens bija masu mēdiju intensīvā klātbūtne un iekļaušanās šajā komunikācijas modelī līdz PR parādīšanos. Šajā mirklī dzimst PR publicitātes fenomens/efekts kā apzinātās produktu/personu/ organizāciju/iestāžu publiskas popularitātes nodrošinājums. Pirmie to sāka praktizēt ASV preses aģenti, te dzimis arī izplatītais apgalvojums, ka nav nekā ļaunāka par sliktu publicitāti (sliktu slavu), un izveidoti priekšstati, kas dod padomus, kā šo negatīvo parādību novērst. Tai pašā laikā transmisīvā komunikācija nodrošina arī pozitīvu publicitāti un plaši tiek izmantota šodienas PR un reklāmas akcijās, īpaši priekšvēlēšanu kampaņu laikā.

Otrais modelis informācijas piesātinājums, kas pieprasa plašas un daudzpusīgas informācijas piegādi. Pionieris šajā jomā bija „New York Times” bijušais žurnālists Ivy Ledbetter lee (1880 1934), kuru pamatoti uzskata par PR pamatlicēju. Tieši viņš savulaik ieteica Pensilvānijas Dzelzceļa virsvaldei atklāti paust publikai visus faktus par situācijas stāvokli, arī tos, kas no dzelzceļa uzņēmuma vadības viedokļa bija nevēlami publicēšanai.

Taču ne vienmēr vispusīga un dziļi argumentēta informācija panāk vēlamo.