Grupas uzvedības raksturojums

Mūsu grupai 10 cilvēkiem vajadzēja apsēsties aplī un katram uzrakstīt savu vārdu jeb iesauku kā vēlētos, lai viņu sauc – dēvē. Daži uzrakstīja savu īsto vārdu, citi atkal savu vārdu pamazināmajā forma, vai vispār citu vārdu. Katrs varēja tādā veidā parādīt savu personību un identitāti – personisko identitāti, kas ir indivīda pašuztvere balstoties uz savām fiziskajām, intelektuālajām un morālajām īpašībām. Neiztika bez izņēmumiem, viens indivīds centās izcelties ar sava „īpašā” vārda uzrakstīšanu, tādā veida cenšoties izcelties apkārtējo vidū, pasniedzējai, kuru viņš redzēja pirmo reizi, centās radīt par sevi pirmo iespaidu, kā īpašas personības, līdera, kā arī lielā jokdara tēlu, tā bija sevis fastilācija. Apkārtējo atribūcija, nebija tik spilgti izteiktā kā varbūt viņam gribētos. Apkārtējos bija jaušamas izbrīna, smīna un smieklu emocijas. Taču šīs personības uzvedības kulminācija, bija ienākot kursa biedrenei nodēvēt viņu tai neatbilstošā vārdā, kas apkārtējos izraisīja smieklu lēkmi. No kā var secināt: indivīds ieguva savu iekšējo apmierinājumu saņemot no apkārtējiem it kā pacilājumu par joku – kas tika sasniegts ar galveno atribūcijas kļūdu – tika pārspīlēta personisko faktoru nozīme indivīda uzvedībā, taču netika ņemta vērā pasniedzējas nepatika un nesaprašana pret šo notikumu. Jo Viņa šai grupā bija jaunpienācējs. Pēc tam katram tika dota iespēja izteikties par sevi un radīt savu pirmo iespaidu pasniedzējai – izrādot to ar savu runas stilu, pateikto informāciju un neverbālajiem žestiem.