Gustavs Klimts ievērojamākais Austrijas jūgendstila mākslinieks. Viņa māksla un Vīnes 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma tēls ir nedalāmi jēdzieni:
"Vīne Gustava Klimta laikā tā ir saistošākais laikmets mākslā un kultūrā. Šī pilsēta ar diviem miljoniem iedzīvotāju, kas tolaik bija otra lielākā Eiropā, pieredzēja līdz tam nebijušu kultūras uzplaukumu. Mākslinieki un intelektuāļi, dzīvojot starp realitāti un ilūziju, attīstīja milzīgu radošo enerģiju. Vīne kļuva par "Apokalipses laboratoriju", par pēdējo uzplaukuma un sacelšanās vietu pirms sabrukuma. /../ Šajā laboratorijā arī radās Gustava Klimta māksla, un tajā ir vīzijas, kas sakņojas dzīvē, vienlaikus apzinoties arī nāves tuvumu. Viņa mākslā apvienojās tradīcijas un modernisms, tajā vienlaikus bija redzama gan aizejošā, gan sevi piesakošā pasaule."
Gluži vai ar hipnotisku spēku G.Klimta lielformāta gleznas saista ikvienu, kurš Belvederas pilī apmeklējis Austrijas galeriju 19.20.gs. mākslas ekspozīciju. Viena no tām ir pasaulslavenais "Skūpsts" zeltā un sudrabā ietvertā stūraini vijīgā jūtu pilnība. Bet Vīnes Mākslas vēstures muzejā ieejot, acis nepacietībā veras augšup kopš 1890.gada muzeja galveno kāpņu telpu rotā G.Klimta griestu gleznojums.
G.Klimta dzīvē netrūkst daudzu zīmīgu, savās izpausmēs pretrunīgu norišu, kā vienmēr laikos, kad aiziet vecais un nāk jaunais. Veicot vairākus lielus pasūtījuma darbus monumentālajā glezniecībā, G.Klimts guva plašu sabiedrības ievērību. 1888.gadā viņš pat saņēma Austrijas monarha Franča Jozefa dāvāto Zelta krustu. Bet 1893.gadā mākslinieks piedzīvoja valdības atteikumu savai apstiprināšanai par Vīnes mākslas akadēmijas profesoru. 1890.gadā viņa gleznu "Filozofija" izstādē noraidīja Austrijas profesūras zieds, bet Vispasaules izstādē Parīzē to apbalvoja ar zelta medaļu.
1897.gadā G.Klimts kopā ar saviem domubiedriem izveidoja mākslinieku apvienību Vīnes secesionu, līdz 1905.gadam būdams tās prezidents. Secesioni bija vācu un austriešu mākslinieku apvienības, kuras veidojās 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, vērošoties pret mākslā valdošo akadēmismu un pārstāvot mākslas jaunos virzienus. Vīnes secesions apvienoja austriešu jūgendstila pārstāvjus.
19.20.gs. mijā par Eiropas mākslinieciskās vides būtisku motīvu kļuva Z.Freida teorijas izvirzītā seksualitāte. Līdzīgi laikabiedriem arī G.Klimts atveidoja sievieti kā seksuālu objektu. Viņš, kopš studiju laikiem Vīnes Daiļamatniecības skolā apveltīts ar izcila zīmētāja talantu, skicēja neskaitāmus zīmējumus, kuros kaila vai pusapģērbta būtne izrāda savu ķermeni. Klimta rīcībā vienmēr bijušas divas trīs modeles. Laikā, kad netika zīmēts, viņas slaistījās apakšveļā vai bez drēbēm, pārsteidzot apmeklētājus, kas Klimta studijā ienāca pirmo reizi.
Interese par G.Klimta zīmējumiem ar jaunu spēku uzbangoja pēc 1958.gada Vīnes biennāles, kurā bija sarīkota viņa mākslas retrospektīva izstāde. Sajūsma mijās ar analītiski un precīzi veiktiem pētījumiem. Tie deva iespēju izveidot pilnīgu zīmējumu tapšanas hronoloģiju, konstatēt tajos ietverto G.Klimta lieldarbu skices.
G.Klimts, kuram tiešu skolnieku nebija, kļuva par lielu autoritāti Egonam Šīlem, ar kuru iepazinās 1907.gadā. Arī Šīlem vissvarīgākais bija cilvēks. Parasti jauns, pat vēl bērns, novārdzināts pats no savas seksualitātes. Anatomiskās deformācijas dēļ, kā raksta pētnieki, viņa tēli atgādina izstīdzējušus pagraba kartupeļu asnus. Tajos neatšķetināmā kamolā savijas autoerotisms, neizprotamas ciešanas, narcisms, bailes, vientulība?
G.Klimts neizprata savu talantīgo sekotāju, kura daiļrade strauji uzplauka un jūgendstilu vērta ekspresionismā. Brieda traģēdija, kurā atbalsojās ja ne Hābsburgu valdīšanas drīzais gals, tad vismaz paša E.Šīles pāragrā nāve no spāņu gripas 1918.gadā. Arī G.Klimta dzīve aprāvās spēji un tajā pašā gadā. Viņš mira ar sirdstrieku.
Taču laiks, pagājušais un esošais, viņu abu mākslu allaž nolicis līdzās.
