H. Ibsens
Pērs Gints
Galvenais tēls šajā darbā bija Pērs Gints. Tajā bija aprakstīts viņa dzīves laiks no jaunekļa gadiem līdz pat cienījamam vecumam: „Pērs Gints, spēcīgs, gadus divdesmit vecs puisis, nāk pa taku lejā”. „Pērs Gints, skaists pusmūža kungs elegantā ceļojumu uzvalkā, ar zelta lorneti uz krūtīm, sēž kā saimnieks galda galā”.
Lasot darbu, man likās, ka Pērs Gints ir ļoti pašpārliecināts un egocentriska persona. Manuprāt, viņš uz visu skatījās it kā no augšas. Arī viņa runas veids un uzvedība gāja viņam pa priekšu, neko labu nesolīdama.
Lasot šo darbu, Pērs Gints man likās diezgan patmīlīgs un nožēlojams, viņš bieži meloja, kas, manuprāt, ir nepieņemami, ja melo pats savai mātei. Un viņa to ļoti pārdzīvoja. Arī kad Pēra māte gulēja uz nāves gultas, viņš viņai solīja pienācīgi to apglabāt. Tajā momentā likās, ka Pērs varētu mainīties, kļūt par labāku cilvēku, bet tā nebija. Kad viņa māte nomira, Pērs viņu vienkārši atstāja un teica kaimiņienei, lai tā gādā par bērēm.
Pirms nāves mātei bieži vien nācās viņu saukt nejaukos vārdos, jo viņa bija it kā iedzīta stūrī ar Pēra uzvedību: „Bezgodis un kauslis esi”.
Bet arī citi ciemata iedzīvotāji viņu sauca nepatīkamos vārdos: „Tas nerrs! (..) Melis!”.
Pērs Gints bija vieglprātīgs cilvēks , kas iesaistījās dažādās afērās. Un pret sievieti, kura viņu mīlēja, viņš bija nepateicīgs un aizmirsa par viņu. Bet, protams, Pēram bija arī citas sievietes viņa dzīvē: „Ingrida un trīs tās tur kalnu spraugās – tās visas dien’, nakti uz mani raugās”.
Tomēr Solveiga visu mūžu Pēru gaidīja mazā meža būdiņā. Manuprāt, viņa bija ļoti naiva, bet mīlestība dara savu: „Es gaidu, es gaidu, kā solīju”.
Lai gan Pērs bija necienīgs un patmīlīgs, viņš bija arī liels sapņotājs. Tomēr kā sapņotājs, viņš bija nelabojams sevis žēlotājs un glaimotājs: „Kā es beidzos – tāds zvirbulis, nabadziņš!”
Pogu Lējējs, kuru Pērs Gints sastop poēmas beigās, manuprāt, parādīja šī stāsta simbolisko nozīmi. Pogu Lējējs apgalvo, ka Pēra dvēsele ir jāpārkausē tāpat kā visas citas lietas, kas pasaulē ir nederīgas un kaitīgas.
Stāsta sākumā Pērs bija neievainojams un pašpārliecināts, bet stāsta beigās Pērs nevarēja atkauties no nelielajām neveiksmēm, kas galu galā viņu lēni saindēja. Pērs Gints parāda, ka cilvēka dzīve var būt nožēlojama, diezgan melīga un necienīga, nedomājot par apkārtējiem, bet tikai par sevi. Šajā darbā ļoti labi parādījās, ka tāda necienīgā izturēšanās, kaitē arī apkārtējiem cilvēkiem, ne tikai sev. Manuprāt, katram cilvēkam ir jādomā par katru savu rīcību, darbību un pateikto vārdu.
