Henrijs viii

HenrijsVlll valdīšanas laikā Anglijā sākās baznīcu reforma, kuras laikā tika pasludināta neatkarība no Romas katoļu baznīcas. Šajā laikā Anglijā bija vērojama zināma neatkarība arī tirdzniecībā un rūpniecībā, jo karalis aizstāvēja valsts intereses, īstenoja valstij izdevīgu muitas un nodokļu politiku.

Kā nākamais karalis tronī nāca EdvardsVl – HenrijaVlll dēls no sievas lēdijas Džeinas. Viņa valdīšanas laiks bija tikai 6 gadus. Viņš valdīja līdz 1553.gadam un bija trešais valdnieks Tjūdoru dinastijā.

Tikpat garš valdīšanas laiks bija Marijai Tjūdorei. Viņa centās atjaunot katoļu baznīcu. Marija Tjūdore bija HenrijaVlll meita no viņa pirmās laulības. Viņa valdīja no 1553. līdz 1558. gadam.

Visspēcīgākā valdniece bija Elizabete. Elizabete valdīja līdz 1603. gadam. Ar viņu arī beidzās Tjūdoru dinastija. Elizabetei bija ļoti grūta dzīve, jo 1536. gadā viņas mātei izpildīja nāves sodu par nodevību.

1554. gadā viņu ieslodzīja Londonas Tauerā (cietumā). Tikai 1558. gadā viņu kronēja par karalieni. Viens no viņas vislielākajiem sasniegumiem bija „Neuzvaramās Armādas” sakaušana.

HenrijsVlll piedzima 1491. gadā, bet nomira 1549. gadā. Viņš mantoja troni astoņpadsmit gadu vecumā. Viņa dzīves laikā ļaudis viņu iesauca par „Bubry King Harru”, kas tulkojumā nozīmē „Tumīgais karalis Harijs”, bet citi par „Bluff King Hal” – „Resnmūlis karalis Hals”.

HenrijamVlll kopā bija sešas sievas un seši bērni.

IndriķisVlll bija karalis ar daudzpusīgām interesēm. Viņš interesējās par bruņinieku cīņām, loka šaušanu, kā arī kokles spēli un svešvalodām. Viņam patika medības ar suņiem, turnīri un svētku gājieni. Daba viņu bija apveltījusi ar neparastu fizisku spēku, tāpēc viņš bieži vien arī pats piedalījās sacensībās.

HenrijsVlll ar savu pirmo sievu princesi Katrīnu kopā nodzīvoja divdesmit gadus un viņiem kopā bija četri bērni, tai skaitā arī Marija Tjūdore. Viņu galmā arī uzturējās zinību vīrs Tomass Mors, kurš Henrijam bija labs draugs.

Taču pēc tam sākās pārmaiņas. HenrijsVlll pārvērtās augstprātīgā, nežēlīgā tirānā, kas nebaidījās strīdos ķerties pie bendes cirvja. Anglijas iedzīvotāji baidījās izteikt savu gribu, vienīgi protestanti (Lutera piekritēji) mēģināja iebilst karalim, bet HenrijsVlll viņus bez žēlastības sadedzināja sārtā.