"Henrika Ibsena luga ""Pērs Gints"": analīze un tēlu apskats"

Pēra Ginta dzīve ir bijusi piedzīvojumiem bagāta. Viņš ir daudz ceļojis, viņam ir ļoti bagāta fantāzija. Būdams jauneklis, viņš stāsta burvīgus piedzīvojumus. Arī pie mātes nāves gultas viņš mātei palīdz pārkāpt pāri nāves slieksnim, stāstot brīnišķīgas ainas, kuras it kā skatot māte mirst:

Manuprāt, tiešām viņam pienāks šis “paldies”, jo viņš atviegloja mātei aiziešanu, domājot ko labu. Taču māti viņš pat neapglabā, bet aizskrien prom, uzticot viņu paglabāt kādai zemnieku sievai. Pēra Ginta raksturā ir ļoti daudz sirsnības, sapņainības un aizrautības. Tās visas ir labas īpašības. Bet pērs Gints savu dzīvi grib dzīvot viegli kā pasakā, izvairoties no grūtībām, pienākumiem un uzupurēšanās. Viņš ir gļēvs. Pērs Gints negrib noslīkt pats, kaut gan viņš ir jau vecs, bet gan ļauj noslīkt kuģa pavāram, kuram ir ģimene un viņš ir tās galvenais apgādnieks.

Mūža nogalē Pērs Gints atskārš sava ‘es’ bezvērtību. Visi mežā sastaptie kamoli, savītušās lapas, zuzēšanu gaisā, rasas pilieni, nolauztie stumbri, pat Ozes balss atgādina viņam par neizdomātām domām, neatminētiem sapņiem, neizdziedātām dziesmām, neizraudātām asarām, nepadarītiem darbiem. Pat pogu lējējs saka, ka Pērs Gints ir tikai vidējs grēcinieks – ne šis, ne tas.