Hlora raksturojums.
Hlors ir gāze, tā simbols ir Cl2.Grieķu valodā chloros - zaļš. Hloram cietā stāvoklī ir molekulu kristālrežģis. Hloram ir zema kušanas temperatūra. Hlors ir halogēns, tas tāpēc, ka hloram piemīt īpaša spēja tieši reaģēt ar metāliem un veidot sāļus(halogēni nozīmē sāļus radošie).Halogēnu molekulas veidojas no diviem atomiem. No visiem halogēniem vislielākā nozīme ir hloram.
Hlors ir VIIA grupas elements. Hlors atrodas 3. periodā, un viņam ir 17.kārtas skaitlis. Atrašanās dabā. Brīvā veidā hlors ir toksiska, korozīva, relatīvi viegli sašķidrināma gāze, kas sastāv no divatomu molekulām Cl2.Brīvā veida hlors sastopams tikai vulkānu gāzēs. Pēc masas Zemes garozā tas ieņem 11. vietu. Liels ir elementa hlora krājums pasaules okeānos (vidēji 18.83 g/l). Hlors zemes garozā galvenokārt sastopams akmeņsāls (halīta) NaCl, karnalīta KCl.MgCl2.6H2O, silvinīta, NaCl.KCl, kainīta KCl.MgSO4.3H2O veidā. Elementu hloru satur arī augu un dzīvnieku organismi. Savienojumu veidā hlors ir sastopams galvenokārt hlorūdeņražskābes (sālsskābes) sāļu (hlorīdu) veidā, gan nogulumos cietā veidā, gan arī izšķīduši jūras ūdenī. Hloram ir iespējamas oksidācijas pakāpes no -1 (hlorīdos) līdz +7 (perhlorātos). Iegūšana. Laboratorijā hloru visbiežāk iegūst, iedarbojoties ar sālsskābi uz mangānu (IV) oksīdu vai kālija permangātu. Hlora izdalīšanos var konstatēt pēc raksturīgās asas smakas. Šajā reakcijā hlorīdjoni oksidējās līdz neitrāliem atomiem, no kuriem veidojas hlora molekulas.Rūpniecībā hloru iegūst nātrija hlorīda ūdens šķīduma eloktrolīzē.
2.Fizikālās īpašības. Hlors ir dzeltenzaļa gāze ar asu smaku. Tas ir gandrīz 2.5 reizes smagāks par gaisu. Jau neliels hlora dzusdzums gaisā var izraisīt elpas trūkumu. Liela hlora daudzuma ieelpošana var izraisīt nāvi. Vienā tilpumā ūdens parastajos apstākļos izšķīst 2.3 tilpuma hlora. Hlora šķīdumu ūdenī sauc par hlorūdeni.
Iegūanas rekcijas.
-1 +4 to +2 0
10e-
2KMnO4 + 16HCl 2KCl + 2MnCl2 + 5Cl2 + 8H2O
līdzstrāva
1)Iedarbība ar vienkāršām vielām. Hlors reaģē gandrīz ar visiem metāliem, veidojot sāļus.
0 0 to +1 -1 0 0 to +3 -1
2e-
Cl2 + Cu CuCl2
2e-
Cl2 + H2 2HCl
2)Iedarbība ar ķīmiskiem savienojumiem.
1e-
Cl - Cl + H2O HCl + HClO
HClOātri sadalās:
+1 -2 -1 0
O + O O2
Cl2 + 2KOH KClO + KCl + H2O
hipohlorīts
3Cl2 + 6KOH KClO3 +5KCl + 3H2O
Cl2 + 2KBr 2KCl + Br2
Hloram mijiedarbojoties ar ūdeni, rodas sālsskābe un rodas skābeklis. Pierādīts, ka šīs reakcijas sākumā izdalās atomārais skābeklis, kuram piemīt spēcīgas oksidētāja īpašības. Tā kā hlora reakcijā ar ūdeni veidojas stiprs oksidētājs - hlorpaskābe HClO, hloru izmanto dzeramā ūdens dezinficēšanai, auduma un papīra balināšanai. Balināšanas process izskaidrojams ar to, ka vairākums krāsvielu, ja uz tām iedarbojas ar hlorpaskābi, noārdās un pārvēršās bezkrāsainos savienojumos.Hloru izmanto ari dažādu hlororganisko produktu (polivinilhlorīda, hloroprēnkaučuka, dažādu hlorogļūdeņražu) ražošanai. Pasaulē organisko vielu ražošanai izmanto 50-85 %iegūtā hlora, neorganisko vielu ražošanai-10-15%, ūdens atīrīšanai un citām sanitārajām vajadzībām - līdz 10%
Mājsaimniecībā izmatotais balinātāji bieži vien satur hloru. Hlora balinātājus lieto jau kopš 18. gs. beigām. Lai gan tie ļoti labi balina, iztīra traipus un dezinficē, hlora balinātājiem ir negatīva ietekme uz vidi to ķīmiskās uzbūves dēļ. Lietojot hlora balinātājus, ir jāuzmanās, jo tie ir indīgi un var veidot bīstamus hlororganiskos savienojumus.
Hlorūdeņradis.
Hlorūdeņraža ķīmiskā formula ir HCl. Tā ir bezkrāsaina gāze ar asu smaku, kas nedaudz smagāka par gaisu un mitrā gaisā kūp. Ļoti raksturīga hlorūdeņraža īpašība ir tā lielā šķīdība ūdenī. Vienā tilpumā ūdens 20 oC temperatūrā, pastāvot normālam atmosfēras spiedienam, izšķīst aptuveni 450 tilpuma hlorūdeņraža. Par to var pārliecināties , ja ar hlorūdeņradi piepildītu cilindru nosedz ar stikla plāksnīti, pēc tam apgriež cilindru otrādi, iegremdē ūdenī un noņem plāksnīti. Ūdens pipilda cilindru. Sauss hlorūdeņradis parastajos apstākļos nereaģē ar metāliem, tāpēc tos uzglabā tērauda balonos. Hlorūdeņradi galvenokārt izmanto sālsskābes ražošanai, kā arī plastmasu un sintētisko kaučuku iegūšanai.
To iegūst, hlorūdeņradi izšķīdinot ūdenī. Pārdošanā esošā koncentrētā sālsskābe satur 0,37 masas daļas (37%) hlorūdeņraža. Koncentrētā sālsskābe ir bezkrāsains šķidrums, kas mitrā gaisā stipri kūp. No sālsskābes izdalās hlorūdeņradis. Tāpēc sālsskābei ir raksturīga asa smaka. Sālsskābei piemīt daudzas īpašības, kas raksturīgas vairākumam skābju, taču tai piemīt arī dažas specifiskas īpašības. Sālsskābi izmanto hlorīdu iegūšanai, metālu attīrīšanai pirms to pārklāšanas ar citiem metāliem (alvu, hromu, niķeli, cinku), lodēšanā. To izmanto arī metāla rūdu apstrādē, kaučuku, vinilhlorīda iegūšanā.
Reaģējošie hlora savienojumi, piem., nātrija hipohlorīts, ir visbīstamākie balināmie līdzekļi. Tie var nodarīt kaitējumu videi, īpaši iekštelpās, veidojot organiskus hlora savienojumus, piemēram, hloroformu. Ir pārbaudīta nātrija hipohlorīta iedarbība uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtām (aktīvajām dūņām), un šķiet, ka tam nav nopietnas ietekmes tādā koncentrācijā, kāda sastopama apdzīvoto vietu notekūdeņos. Ūdens vidē nātrija hipohlorīts strauji reaģē ar citām vielām. Tāpēc hipohlorītam piemītošais toksiskums nav svarīgs. Nātrija hipohlorītam ir indīgi izgarojumi. Tas var izraisīt nelaimes gadījumus, ja nonāk saskarē ar skābēm, jo tādā gadījumā izdalās daudz hlora gāzes. Nātrija hipohlorīts var mazināt auglību pelēm, radot spermatozoīdu galviņu anomālijas. Hlora balināmie līdzekļi (piem., hipohlorīts)nav atļauti videi draudzīgos produktos, jo tie var veidot hlororganiskos savienojumus.
V-24 grupas skolnieces
Patstāvīgo darbu mape ķīmijā
