Holokausts (Geto)

Ebrejiem tika ierīkotas speciālas nometnes. Šīs nometnes sauca par geto. 1941. gada oktobrī arī Rīgā tika ierīkota šāda nometne. Rīkojumā bija rakstīts: ”Līdz 1941. gada 25. oktobrim Rīgā jāierīko geto, kurā jāizmitina visi ebreji.”. Šajās nometnēs bija speciāli likumi, kuri bija paredzēti ebrejiem. Manuprāt, tas ir ļoti ļauni, no vāciešu puses, tā izrīkoties pret ebrejiem, jo ebreji bija tādi paši cilvēki. Daži likumi, kurus vajadzēja ievērot geto iedzīvotājiem bija šādi: ebrejiem īpašumā nevar būt vērtslietas; ebreji nedrīkst atrasties ārpus geto teritorijas; ebreji nedrīkst dzemdēt bērnus; ebreji nedrīkst saņemt vai nosūtīt pastu u.t.t. Šī, manuprāt, bija ļoti grūta dzīve, ja vajadzēja dzīvot pēc šādiem likumiem.

Ebrejiem geto tik tiešām bija grūta dzīve. Geto teritorijā bija tikai viena slimnīca, kurā strādāja profesionālas māsiņas, bet kurā parasti nebija medikamentu. Hospitalizācija visbiežāk nozīmēja to pašu, ko nāve. Ļoti bieži galvenajam ārstam Aufrehtam bija jāveic aborti, jo ebrejiem bija aizliegts dzemdēt bērnus. Es domāju, ka sievietēm bija ļoti grūti pārdzīvot to, ka piespiedu kārtā viņām ir jāšķiras no sava bērniņa. Ebreju nedēļas ēdiena deva geto sastāvēja no dažām kāpostu lapām, 90 g zirga gaļas, 1260 g maizes, 90 g nieru tauku un 90 g auzu miltu.

Jau 1941. gada 6.decembrī esesieši ar latviešu „ieroču brāļiem” ielenca geto un visus tā iedzīvotājus un sadzina kopā.