HOPS sistēmiskas izpausmes

HOPS jeb hroniska obstruktīva plaušu slimība ir viens no vadošiem saslimstības un mirstības iemesliem pasaulē. Kā liecina PVO dati, HOPS izraisītās nāves katru gadu ieņem ceturto vietu starp visiem nāves cēloņiem pasaulē. Slimība ir maz pazīstama sabiedrībā un ts diagnostika visā pasaulē ir nepietiekoša. HOPS pacientu sūdzības par klepu un elpas trūkumu saistībā ar fizisko slodzi slikti korelē ar objektīvo atradni. Parasti šādiem pacientiem jau tiek diagnosticēta smagas un ļoti smagas norises hroniska obstruktīva plaušu slimība.

Tradicionāli HOPS tiek uzskatīta par plaušu slimību, jo, kā liecina slimības definīcija, tās pamatā ir maz reversibli gaisa plūsmas traucējumi elpceļos, kuri progresē un saistīti ar patoloģisku iekaisuma reakciju uz kaitīgu aerosolu vai gāzu daliņu inhalāciju. (1). Pagājušā gadsimta 60.gados prof. Burrow un prof. Fletcher aprakstīja hronisku elpceļu obstrukciju, kuras cēlonis bija specifiskas strukturālas pārmaiņas elpceļos ( bronhīts un bronhiolīts), kā arī plaušu parenhīmas destrukcija ( emfizēma). Tikai vēlāko gadu pētījumi pierādīja iekaisuma lomu šo pārmaiņu patoģenēzē (2). Iekaisuma process elpceļos attīstās praktiski visiem smēķētājiem, bet ģenētiski jūtīgiem indivīdiem tas ir spēcīgāks un attīstās HOPS. Veicot tālākus pētījumus HOPS pacientiem, apstiprinājusies patoloģiska iekaisuma reakcija arī citur organismā, tādējādi radot slimības ārpus plaušu izpausmes jeb HOPS sistēmiskos efektus (3). Šo atzinumu klīnisko nozīmību apstiprina jaunākās Starptautiskās HOPS ārstēšanas vadlīnijas(4, 1), īpaši vērtējot tādus būtiskus parametrus kā piem., vispārējais veselības stāvoklis un mirstība HOPS dēļ. HOPS ārpus plaušu manifestācija slikti korelē ar elpceļu obstrukciju. Prof. Celli iesaka pacientu precīzākai raksturošanai izmantot jēdzienu fenotips, kurā ietvertas HOPS norises būtiskākās pazīmes, piem., persistējoša hipoksēmija, hiperinflācija, bieži uzliesmojumi, perifēro muskuļu disfunkcija u.c.(5) Vissenākā un visnozīmīgākā HOPS sistēmiskā izpausme ir hipoksēmija, kura tieši saistīta ar ļoti sliktu prognozi. Pētījumi liecina, ka ilgstoša skābekļa terapija pacientiem , kuriem pO2< 55 mm Hg, uzlabo dzīvildzi. Arī pazemināts barojums, ko nosaka ķermeņa masas indekss (KMI< 21), ir neatkarīgs un ļoti būtisks nāves riska rādītājs. Šie novērojumi pavēra ceļu tālākiem HOPS sistēmisko efektu pētījumiem (5).

HOPS ir daudzkomponentu slimība, kurai raksturīgas strukturālas un funkcionālas pārmaiņas gan plaušās, gan ārpus tām (Zīm.1). Atsevišķās slimības komponentes ir savstarpēji saistītas, tādējādi radot ”apburto loku”. Kaitīgas aerosolu vai gāzu daļiņas ( galvenokārt cigarešu dūmi) rada gļotu dziedzeru hipertrofiju, pieaug kausšūnu skaits, tiek bojāts skropstiņepitēlijs un rezultātā samazinās mukociliārais transports. Krēpu hipersekrēcija un mukociliārā disfunkcija sekmē respiratoro infekciju attīstību. Bakteriālā infekcija ne tikai tālāk bojā elpceļus, bet arī stimulē iekaisuma procesa attīstīšanos. Copenhagen City Heart Study pētnieku grupa pierādījusi, ka hroniska krēpu sekrēcija ir saistīta ar paātrinātu plaušu funkcijas pazemināšanos un pieaugošu hospitalizāciju skaitu HOPS dēļ.(6). HOPS riska faktoru ekspozīcija stimulē „fizioloģisko” iekaisuma atbildes veidošanos, kuras laikā elpceļus infiltrē neitrofīlie, makrofāgi un limfocīti, kuri rada un atbrīvo skābekļa radikālus ekstracellulārā telpā. Oksidatīvais stress ne tikai tieši bojā elpceļus, bet arī aktivē molekulāros mehānismus, kuri attīsta iekaisumu. Jūtīgiem indivīdiem iekaisuma šūnas atbrīvo ne tikai iekaisuma mediatorus, bet arī destrukciju radošos mediatorus- elastāzes, proteāzes, interleikīnu -8 ( IL-8), leikotriēnu B-4 (LTB4 ), matriksa metaloproteināzes (MMPs) un tumora nekrozes faktoru (TNF-  ). Šie mediatori turpina bojāt elpceļus, uztur iekaisuma reakciju, turpinot piesaistīt...