Humānisms: cilvēka vērtība renesanses kultūrā

Bija laiki, kad cilvēks nebija nekas. Viena vienīga niecība. Bet pienāca viduslaiki, parādījās jauni laika periodi. Viens no tiem bija humānisms. Attīstījās cilvēka prāta spējas, uzlabojās zināšanu līmenis.

Renesansi raksturo antīkais mantojums un kristietība, kas mijiedarbībā veidoja Eiropas humānisma pamatus. Labvēlīgā kulturālā gaisotne, kas radīja milzīgu humānisma un renesanses mākslas uzplaukumu, atstāja lielu iespaidu arī uz māksliniekiem, kas šajā periodā strādāja pie reliģiskās tematikas. Humānisma ietekmē mākslinieki radīja izcilus estētiskos un reliģiskos mākslas darbus. Tā laika meistari bija ļoti universālas personības. Retais meistars bija tāds, kas reizē nebija gan arhitekts, inženieris, rakstnieks, tēlnieks un bieži arī gleznotājs. Humānisma un renesanses ietekmē, kā arī sekmīgi attīstoties kultūrai un zinātnei, sakrālā māksla arvien vairāk un vairāk tiecās pēc visa cilvēcīgā pasaulē. Tomēr galvenā atšķirība bija tā, ka nu vairs Dievs nebija cilvēka dzīves centrā, bet tagad pats cilvēks kļuva par visu lietu mēru.

Ir grūti runāt par tik plaši tēmu, kas pastāv jau vairākus gadus. Bet vienu zinu noteikti bez humānisma mēs vēl aizvien būtu tikai nevienam nevajadzīgas niecības. Mums nebūtu nekas no tā, kas mums ir...cilvēktiesības, cieņa vienam pret otru...zināšanas utt.