Humānisms un filozofija

Humānisms ieņem lielu lomu garīgo vērtību sistēmā. Tas iet roku rokā ar renesansi un ir radies tumšo viduslaiku posmā, pateicoties toreizējiem kultūras darbiniekiem, kas cīnījās ar teoloģiju, sholastiku, askētismu, mistiku, pret feodālisma laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai. Viņi centās radīt jaunu kultūru, atbrīvot cilvēku no reliģiskajiem uzskatiem un atbrīvot personību. Viņiem bija tieksme radīt atklājumus visās jomās, pilnveidot visu sev apkārt.

Ar laiku, humānisti sāka sevi pilnveidot, un attīstīt sev raksturīgās īpašības, pievēršot uzmanību dabai un savai apkārtnei. Vārdu sakot, humānisms padarīja cilvēku par Dieva radītās pasaules centru.

Humānisma rašanās. Renesanses kultūras būtība, tās objektīvā vēsturiskā jēga bija tā, ka renesanses kultūra sāka ideoloģisku cīņu pret feodālismu un visām tā izpausmēm reliģijā, filozofijā, zinātnē, literatūrā un mākslā. Toreizējie kultūras darbinieki jaunās, laicīgās inteliģences pārstāvji nesamierināmi cīnījās pret teoloģiju, sholastiku, askētismu, mistiku, pret feodālisma laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai. Viņi tiecās radīt jaunu kultūru, kas balstītos uz autonomās cilvēka personības brīvas attīstības principu, uz personības atbrīvošanu no reliģijas un baznīcas apgrūtinošās aizbildnības. Viņi cildināja laicīgās dzīves priekus, tiecās kritiski izprast apkārtējās parādības un analizēt kā cilvēka ārējo, tā arī iekšējo pasauli. Viņi sauca sevi par humānistiem (no latīņu vārda ,,humanus” cilvēcīgs), ar to uzsvērdami viņu veidojamās kultūras laicīgo raksturu, tās slieksmi apmierināt tīri cilvēciskas, pasaulīgas intereses. Visai raksturīga līnija renesanses laikmeta humānistu darbībā bija ,,pasaules un cilvēka atklāšana”, dedzīgas zinātalkas, tieksme izdarīt atklājumus un izgudrojumus visās dzīves jomās

Renesanse filozofija. Renesanses uzplaukums attiecināms uz XV XVII gadsimtu, kad dzīvoja tādi gara milzī kā Leonard oda Vinči, Galileo Galilejs, Mikelandželo un daudzi citi. Renesanses laikmeta sākumu datē ar XIV gs., un to parasti saista ar dzejnieku filozofu Dantes un Petrarkas darbību. Filozofijā šajā laika posmā grūti runāt par kādu noteiktu virienu, bet kopumā to raksturo humānisma ideja. Tā cieši saistīta ar domu, ka Dievs radīja cilvēku kā patstāvīgu un pilnvērtīgu būtni „pēc sava ģīmja un līdzības”.

XIV gs. Jau darbojās universitātes Boloņā un citās Eiropas pilsētās.

Ar antropocentrismu saistīti arī renesanses laikmetam raksturīgie estētiskie meklējumi, formas un satura līdzsvara izpausmes skaistuma kultā, kas tika realizētas galvenokārt glezniecībā un tēlniecībā.