Ideālais un Materiālais

Ideālais – Vai mēs bieži domājam, kādi esam, kā izturamies, kā veidojas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem? – Nē. Taču tas būtu jādara biežāk nekā mēs to vēlētos.

Jau no seniem laikiem kulturālu uzvedību izsaka ar vārdu pieklājība. Tā ir ne tikai izturēšanās forma saskarsmē ar citiem cilvēkiem, bet arī svarīga morāla īpašība, kas raksturīga tādam cilvēkam, kuram cieņa pret citiem ir kļuvusi par ikdienas uzvedības normu. Pieklājība ir uzvedības kultūras pamatprasība.

Pieklājīga uzvedība ir cieši saistīta ar labā, cildenā, skaistā izpratni un īstenošanu dzīvē, un tā vispilnīgāk un visspilgtāk izpaužās saskarsmē ar cilvēkiem.

Iekšējā kultūra mājo pašos cilvēkos, ārējā kultūra ir tās izpausme un apliecinātāja. Ko gan līdz ārējais spožums un galantums, ja tam nav seguma. Iekšējā kultūra atkarīga no cilvēka garīgās un tikumiskās audzinātības un sagatavotības, ārējā – no fiziskās pilnveides un apgūstamām uzvedības manierēm. Iekšējās kultūras bagātināšanā liela nozīme ir garīgumam, prāta attīstībai, gudrībai, tīrai sirdsapziņai, jūtu daudzveidībai, ieinteresētai un labvēlīgai attieksmei pret pasauli, dzimteni, tautu, tās vēsturi, kultūru, mākslu, saudzīgumampret dabu. Ne mazāka nozīme ir gaišai un labvēlīgai attieksmei pret cilvēkiem, viņu rīcību un uzvedību. Bagātīgi garīguma avoti ir mūsu tautas māksla un kultūras mantojums.

Katra cilvēka uzvedības ārējās izpausmes cieši saistāmas ar viņa garīgo cildenumu un iekšējo kultūru, jo ā5rējs spožums, ko neapmirdz cēls gars, ir kā malduguns. Augsta iekšējās un ārējās kultūras vienotība pauž cieņu, pietāti, uzticēšanos, pašaizliedzību, savaldību, noturību, iecietību dažādās dzīves situācijās. Tā, piemēram, savaldību raksturo prasme kontrolēt sevi, savu rīcību un darbību, kustības, stāju, gaitu, mīmiku, runu, pārāk skaļi neizrādīt sajšumu un prieku, bēdas un grūtības, neizteikt apvainojumus utt.

Brīva, vispusīgi attīstīta, garīgi bagāta, kulturāla personība ir kā magnēts, kas saista apkārtējos, pilnveido viņus. Patiesus, sirsnīgus, draudzīgus, atsaucīgus cilvēkus ciena un godā, meklā viņu klātbūtni un atbalstu grūtos brīžos, ar šiem ļaudīm dalās priekos un bēdās, domās, izjūtās, pārdzīvojumos. Daudziem viņu uzvedība kļūst par etalonu, pēc kā tiekties – tiekties pēc ideālā. Cilvēki, kuriem ir saskaņota iekšējā un ārējā kultūra, apkārtējos vieš prieku, apmierinājumu, vairo možu noskaņojumu. Jo augstāka ir šī kultūra, jo retāk tiek sagādātas nepatikšanas.

Iekšējai un ārējai kultūrai vienai otru jāpilnveido. To vienotības veidošana prasa sistemātisku, netalaidīgu un pašaizliedzīgu darbu. Kamēr šīs vienotības nav, cilvēks jūtās sasaistīts. Iekšējās un ārējās kultūras nesakritība, mēra izjūtas zaudēšana, imitēta labvēlība vai izpalīdzība izraisa nepatiku.

Rūpējoties par iekšējo un ārējo kultūru, ir svarīgi panākt, lai prasmes un iemaņas pieklājīgi uzvesties kļūtu par katra izglītota cilvēka iekšēju nepieciešamību un stabilu paradumu saskarsmē ar citie cilvēkiem.

Ideāls ir augstākā pilnība, nevainojams, cildens paraugs. Ideāls ir katra īstenība tās visaugstākajā patiesībā. Ideāls ir sava īstā es realizācija. Ideļā vērtību nosaka tas, kā ideļs attālinās tādā mērā, kādā mēs tam tuvojamies. Ideļs ir tevī pašā. Šķēršļi tā sasniegšanai ir arī pašā sevī.