Żiemassvētku kaujas

Visasiņainākās, smagākās un varonīgākās bija Ziemassvētku kaujas 1916. gada decembra beigās un 1917. gada janvārī Tīreļu purvā. Šajās kaujās bija jāpārrauj ienaidnieka fronte, lai varētu uzbrukt un atbrīvot Jelgavu. Uzbrukums sākās bez artilērijas atbalsta uguns. Ciešot lielus zaudējumus, latviešu strēlnieki bargā salā zem ienaidnieka ložu krusas līdzenā apvidū tomēr guva panākumus. Tika pārauta frontes līnija un ieņemts stipri nocietinātais vācu Ložmetēju kalns. Bet cara ģenerāļi neizmantoja strēlnieku izcīnīto uzvaru – Jelgava netika atbrīvota. Tieši šīs varonības uz uzdrīkstēšanās dēļ es izvēlējos rakstīt par Ziemassvētku kaujām.

Ļoti sīva cīņa norisinājās ap ārkārtīgi nocietināto Ložmetēju kalnu, ko latviešu strēlnieki, krieviem piepalīdzot, ieņēma Ziemassvētku rītā. Bet tas tad arī bija vienīgais asiņaino kauju ieguvums. Janvāra otrajā pusē vācieši pārgāja pretuzbrukumā un ļoti nopietni apdraudēja krievu fronti. Latviešu strēlniekiem, kas tikko bija aizgājuši atpūtā, vajadzēja steigšus doties atpakaļ uz fronti. Te viņi saņēma gandrīz nepildāmu pavēli: viņiem vajadzēja dienas laikā, bez lielgabalu uguns atbalsta, doties pāri klajam Tīreļu purvam, lai ar durkļiem izsistu vāciešus no viņu pozīcijām. Purva vidū latviešu strēlniekus no trim pusēm saņēma nāvējošo vācu ložmetēju un artilērijas uguns. Tika gandrīz pilnīgi iznīcināti divi latviešu strēlnieku pulki. Tomēr arī pēc tam atlikušie strēlnieki, varonīgi cīnīdamies un ciezdami lielus zaudējumus, glāba frontes stāvokli. Tā latviešu strēlnieki palielināja savu varoņa slavu, bet viņiem neizdevās sasniegt mērķi – dzimtenes atbrīvošanu.

Latviešu strēlnieki bija atņēmuši vāciešiem 32 lielgabalus, saņēmuši 1000 gūstekņu, bet visi strēlnieku upuri bija velti.