Ieskats emigrācijas latviešu demokrātijā

Pirms 2. pasaules kara Rietumpasaulē dzīvoja vismaz 45 tūkstoši latviešu. Šo emigrantu izceļošana no Latvijas bija notikusi galvenokārt sociālo apstākļu dēļ. Lielākā daļa izceļotāju pamazām pārtautojās; latviešu kopību centās saglabāt apmēram 15 – 20 tūkstoši cilvēku. Tā bija tikai simtā daļa no apmēram 1,5 mlj latviešu, kas tolaik dzīvoja nacionālajā Latvijas valstī un veidoja tur iedzīvotāju absolūto(75%)vairākumu.

2. pasaules karš radija straujas pārmaiņas.Latvijas iedzīvotāju skaits kara laikā (1939 1945) samazinājās vismaz par 0,4 mlj cilvēku, tajā skaitā par 0.25 mlj staļinisma kundzības pirmajā gadā jeb t.s. Baigajā gadā (1940 1941), kad par terora upuriem kļuva apmēram 40 tūkstoši cilvēku. Tāpēc vācu armijas padzītās padomju armijas jauna tuvošanās Latvijai 1944. g. rudenī izraisija plašu bēgļu kustību;uz rietumiem devās apmēram 250 tūkstoši cilvēku, kas vairākumā bija politiskie bēgļi. Ne visiem bēgļiem izdevās aizbēgt daudzi iestrāga Kurzemē. Domā, ka 50 – 60 tūktoši cilvēku gājuši bojā karadarbības laikā vai arī uzbrūkošā padomju armija viņus panākusi Austrumeiropā un daļa nonākuši Padomju Savienības nometnēs. Pēc kara izrādijās, ka daudzi Latvijas bēgļi atraduši patvērumu Zviedrijā (6 tūkst.), Rietumvācijā (120 tukst.), Austrijā (3 tūkst.) un Dānijā (2 tūkst.).

Kara laikā, cīnoties gan vācu, gan padomju pusē latviešu militārās vienības cieta lielus zaudējumus. Jaunus latviešu tautas upurus prasija pēckara staļiniskās deportācijas, kā arī partizānu cīņas.

40. gadu beigās un 50. gadu sākumā vairākumam latviešu bēgļu nācās no Vācijas izceļot uz citām zemēm. Pēc pārceļošanas latvieši bija izkaisīti apmēram 20 valstīs; nozīmīgākās apmetnes veidojās ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā. Pēc 20 gadiem vairs nebija šaubu, ka emigranti ne vien iesakņojušies jaunajās dzīvesvietās un nodrošinājuši savu eksistenci, bet arī ir spējīgi uzturēt etnisko kopību ar regulāriem kultūras pasākumiem un vispārēju (globālu) organizatorisko struktūru; tās demogrāfiskā bāze sākumā bija apmēram 140 tūkstoši cilvēku, galvenokārt 1944. g. bēgļi, kā arī apmēram 10 tūkstoši veclatviešu, tas ir pirmskara latviešu emigranti.

Turpmākajos gados par latviešu emigrantu kopskaitu ir daudz diskutēts, un tas ir grūti nosakāms lielums, jo nav precīzas metodes tā noteikšanai. Nav arī vispāratzītas mērauklas, pēc kuras nosakāma cilvēku tautība. Minēta gan valodas, gan kultūras radniecība un citi priekšnoteikumi, to vidū arī nacionālā apziņa, tas ir cilvēks pieder pie tās nācijas, kuru pats atzīst par savējo.

(1) Bez PSRS.Tabula sastādīta pēc I. Veignera aplasēm, izmantojot dažus Latvijā un emigrācijā publicētus izziņu avotus.

(2) Minētas valstis, kur dzīvo vismaz 50 latviešu.

Jau senā Grieķijā un Romā pazina trimdu,izraidot uz vientuļām Vidus jūras salām vai tuksneša oāzēm režīma opozicionārus. Tas bija terora līdzeklis pret politiskiem ienaidniekiem, ko lietoja nāves soda vietā, pie kam plašos apmēros to praktizēja Spānija, Francija un Anglija, lai ar izsūtītiem noziedzniekiem kolonizētu aizokeana zemes Dienvidameriku, ASV un Austrāliju, Krievijā cilvēkus ieveda Jānis Briesmīgais aizdzīdams trimdā nevien vairākus tūkstošus pilsētu iedzīvotājus, bet Livonijas kara laikā arī visus baltiešu gūstekņus, ieskaitot valsts vīrus (piem. Tērbatas bīskapu) un valdības locekļus (Vācu ordeņa kungus). Tos izsūtija spaidu darbos uz Astrachaņu un Sibīriju. Tāpat rīkojās Pēteris Lielais ar zviedru kara gūstekņiem.