Ievads 18 gs mākslā

Tomēr Itālija nezaudēja savu mākslas metropoles slavu, jo valdzināja ar savām no antīkā laikmeta saglabātajām un no jauna atklātajām vēstures liecībām, ko studēt devās no visas plašās pasaules. Jau 16. gs. 80. gados Itālijā brāļi Karrači izveidoja jaunu mācību iestādi Boloņas akadēmiju ("Īsteno ceļu uzsākušo akadēmiju"), kur centās radīt jaunu glezniecības virzienu, kas balstītos uz antīkās un dižrenesanses mākslas ideāliem. Boloņas akadēmija nepastāvēja ilgi, taču tās izstrādātie mākslinieciskie principi lika pamatus akadēmiskajai (kanonizētajai) glezniecībai, kas izplatījās Eiropas mākslas akadēmijās 18. 19. gadsimtā. Tomēr akadēmisma novirzienu, kas kanonizē antīkās un renesanses formas, dogmatiski pārņem tās, nedrīkst identificēt ar klasicismu, kas arī izveidojās šajā laikā. Klasicismu, it sevišķi klasisko ainavu raksturo no dabas ņemti motīvi, kas it kā idealizēti, pilnīgoti, padarīti cildeni. Klasicismā svarīgas stingras, idealizētas formas, to plastisks, maigs traktējums un ļoti līdzsvarota kompozīcija.

Klasicisma principu izplatīšanos veicināja apstāklis, ka 18. gs. vidū tika uzsākti pirmie Pompeju izrakumi (Senās Romas pilsēta Pompeji tika aprakta vulkāna Vezuva izvirduma laikā m.ē. 1. gadsimtā), kas vēl vairāk padziļināja interesi par antīko kultūru.