Ievads propedeitika

Jebkuras diagnozes pamatā ir subjektīvie un objektīvie slimību raksturojuši dati.

• Subjektīvie dati slimnieka sūdzības, slimnieka vārdi. Pārbaudītājs neapzinās simptomus, kamēr pacients pats neapraksta savas sajūtas.

• Objektīvie dati dati, kurus mēs atrodam pacienta izmeklēšanas laikā. Tādus simptomus pārbaudītājs redz, dzird, izmēra vai jūt. Bez tam pie objektīvajiem datiem pieder laboratoriskie un instrumentālie diagnostiskie izmeklējumi.

• Sindroms grieķu valodā nozīmē "kopēja skriešana". Tas ir simptomu kopums un visiem simptomiem ir kopīga patoģenēze. Piemēram, intoksikācijas sindroms var apvienot tādus simptomus kā vispārējs vājums, galvas sāpes, slikta dūša un citus.

Diagnoses pamats ir slimnieka rūpīga izmeklēšana. Katra slimnieka izmeklēšanai pirmām kārtām pielieto vispārējās izmeklēšanas metodes un tās ir šādas:

1. anamnēze jeb stāsts par slimības attīstību un slimnieka dzīvi;

Sakopojot datus par slimības subjektīviem un objektīviem simptomiem, nonāk līdz diagnozei.

Ievācot anamnēzi, jāiegūst un slimības vēsturē jāatzīmē šādi dati:

1. Personas dati. Slimnieka vārds, uzvārds, vecums, dzimums, nodarbošanās, ģimenes stāvoklis, dzīves vieta.

3. Slimības anamnēze ir konkrētās slimības vēsture.Tai jāsatur sīki dati

a. par slimības sākumu par tiem ārējiem un iekšējiem apstākļiem, kādos slimība sākusies, par slimības cēloņiem (no slimnieka viedokļa) kad, kādos apstākļos un kā slimnieks saslimis;

4. Dzīves anamnēze. Dzīves anamnēzē atzīmējami dati, sākot ar dzimšanu. Datus parasti atzīmē hronoloģiskā kārtībā:

d. pārciestas slimības, to norise, ilgums un komplikācijas, traumas, operācijas, alerģija uz medikamentiem;

e. profesionālā anamnēze ar ko slimnieks nodarbojies, visas pārmaiņas darba veidā, profesijā, darba apstākļos, kaitīgie faktori darbā (fizikālie t°, mitrums, radiācija, vibrācija, troksnis, darbs caurvējā; ķīmiskie toksiskas vielas, alerģizējošas vielas), ar darbu saistīti negatīvi psihoemocionāli faktori;

f. dzīves apstākļi dažādos dzīves periodos dzīvoklis, materiālie apstākļi, uztura pilnvērtība, dzīves, darba un ēšanas režīms;

a. Sopor slimnieks ir šķietamā nesamaņā, elpošana skaļa, acis pusatvērtas; uz dažādiem kaitinājumiem reaģe, uz jautājumiem atbild, dažrez atbild pārsteidzoši pareizi;

b. Stupor dziļa vienaldzība, apziņa nav zudusi, uz jautājumiem atbild ar lielu piepūli;

c. Torpor jeb koma slimnieks nesamaņā, uz kairinājumiem nereaģē, uz jautājumiem neatbild. Apzinātu kustību trūkst. Veģetatīvās funkcijas nav traucētas.

a. aktīvs slimnieks spējīgs kustēties, mainīt savu pozīciju, kaut arī ar redzamu piepūli, vērojama mīmikas aktivitāte;

b. pasīvs ekstremitātes novietojušās sava svara ietekmē, atkārušas, mīmika ir nemainīga, izteiksme apātiska;

c. piespiedu ja slimnieks aktīvi ieņem vienīgo stāvokli, kurā viņš jūtas ērti vai ciešami; tas var būt dažāds atkarībā no slimības rakstura, piemēram:

i. vertikālais stāvoklis dažreiz ir vienīgi ciešamais stāvoklis tad, kad guļus stāvoklī slimnieks jūt smagu aizdusu, sirds pukstēšanu, bet vertikālā to nejūt; tādu stāvokli ieņem smagas sirds mazspējas pacienti, ja ir lielas tūskas, aizdusa (ortopnoisks stāvoklis);

ii. pacienti ar sauso pleirītu cenšas gulēt uz slimajiem sāniem, lai ierobežotu plaušu kustības un mazinātu pleirālās sāpes.