Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību

Es izvēlējos rakstīt par satversmes simto pantu. Tas paredz, ka ikvienam ir tiesības un vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Vārda un preses brīvība ir viens no demokrātiskās iekārtas pamatelementiem. Latvijā tas ir jau vairāk, kā desmit gadus. Taču paliek jautājums vai cilvēki mūsdienās spēj paust savu viedokli neaizskarot un respektējot citu cilvēku viedokli. Tāpēc es izvēlējos šo tēmu.

Es domāju, ka tas ir ļoti labi, ka mūsu valstī iedzīvotājiem ir tiesības paust savu viedokli un diskutēt. Protams, nekad nav bijis tā, ka visiem būtu vienāds viedoklis un tieši tur rodas problēmas, jo cilvēki vēloties pierādīt savu taisnību un aizstāvot savu viedokli bieži vien aizmirst, ka ir jārespektē citu cilvēku domas un viedoklis. Šīs tiesības uz runas brīvību nenozīmē visatļautību izteikumos, un valsts tās noteiktā kārtībā un apjomā var ierobežot. Piemēram, nav atļauta cenzūra mēģināt aizliegt informācijas, viedokļu vai izpausmes veidu brīvību, piemēram, ierobežojot mākslu vai vulgārismu lietojumu valodā. Bieži vien cilvēki neievēro šos nosacījumus un ļoti aizskar citus cilvēkus.

Izvēloties šo pantu par cilvēku runas brīvību, kā jau iepriekš minēju, domāju, ka ikvienam cilvēkam neatkarīgi no vecuma, tautības ir tiesības uz savu viedokli un runas brīvību.