Ilze Šķipsna "Aiz septītā tilta" analīze

Romāns «Aiz septītā tilta» ir alegorijām un simboliem bagāts sacerē jums. Tā centrā ir vēstījums par divām draudzenēm Edīti un Solvītu, kuras pēc vairākiem neredzēšanās gadiem atkal nejauši satiekas Ņujorkā pēc kāda koncerta. Abas ir trīsdesmit trīs gadus vecas, taču tik pretējas un savstarpēji atšķirīgas gan ārējā izskata, gan temperamenta, dzīves uztveres un dzīvesveida ziņā, ka brīžam var rasties pat jautājums, kas viņām varētu būt kopīgs un vai vispār iespējama draudzība starp tik atšķirīgiem cilvēkiem. Tādēļ jo lielāks ir pārsteigums, kad pašās romāna beigās lasītājs uzzina, ka Edīte un Solvīta ir viena persona. Par to liecina uzraksts uz kapakmens, kas agrāk kalpojis par ceļa rādītāju: «Edīte Solvīta Melvija». Ilze Šķipsna šajā romānā pievērsusies dvēseļu duālismam vienam no modernās psihoanalīzes at¬klāsmes paņēmieniem. Tehniski romāna saturā palīdz orientēties nodaļu pirmie burti, daļa sākas ar E, daļa ar S, bet pēdējā nodaļa, kur satiekas un nāvē savienojas abas dvēseles daļas, ar ES. [1]

Edīte romānā uzlūkojama par personības iekšējās, garīgās pasaules sim bolu, tā ir sevī vērstā, stabilākā, nemainīgākā, apkārtējās pasaules pārmai¬ņām mazāk pakļautā personības daļa, kuru jebkuras pārmaiņas «uztrauc, satrauc, satriec», bet kura, protams, tām ir pakļauta un izbēgt nespēj, lai kā arī censtos norobežoties tikai savas pašas realitātē. Viņa tiecas pēc iespēja¬mi šaura garīgi tuvu cilvēku loka un maksimālas stabilitātes visā savā eksis¬tencē. Pēc kāda traģiska notikuma personiskajā dzīvē Edīte cenšas maksi¬māli izolēties no visas apkārtējās realitātes, ar zināmu aizrautību un pat baudu vina konstatē savu nepiederību šai videi, savu nevajadzību un visas dzīves absurdo niecību.

Solvīta romānā simbolizē uz ārieni vērsto personības daļu, mūžīgi mai nīgu, pārmaiņu alkstošu.