Immanuels Kants: filozofijas fundamentāli principi

Kants, pēdējais lielais apgaismības meistars, prātu novietoja sava darba pamatā. Apgaismība kā garīgi vēsturisks virziens mēģināja visu, ar ko saskārās, saistīt ar prātu, aptverot arī visus tos priekšmetus, kurus saprāts līdz šim nebija sistemātiski kontrolējis. Kants nenovēršami saskārās ar jautājumu: kas ir „lieta par sevi”, kura būtu atšķirta no subjektīviem iespaidiem? Kants necerēja, ka problēmu varētu atrisināt dabaszinātnes.

Tām bija savas robežas, jo arī tās spēja atklāt vienīgi to, kas tieši vai netieši, empīriski varēja tikt uztverts sajūtu kā ārēja parādība. Dabaszinātnes mums nekad neatklās lietu iekšējo saturu, t.i., to, kas nav parādība, un tomēr tā var kalpot par parādību izskaidrošanas augstāko pamatu, uzskatīja Kants. Par spīti šim ierobežojumam, mums tomēr nav jānokar galvas, jo mums galu galā vēl ir arī prāts, kas aizpilda caurumu, ko atstājušas vaļā mūsu sajūtas. Bet mūsu prāts it kā reiz ap savi telpu priekš lietu pašu par sevi izzināšanas, lai gan tam nekad nevar būt noteiktu jēdzienu par tām un tas ir ierobežots tikai ar parādībām.

Mūsu zināšanas sastāv no divām pilnīgi atšķirīgām daļām. Vispirms no tā, kas mums ir galvā no paša sākuma, un no tā, ko vēlāk ienesusi pieredze. Mūsu jutekļi mums neko nerādītu, ja mēs nespētu sasaistīt iespaidus ar kādu vispārcilvēcisku sapratni. Varbūt to var salīdzināt ar sava veida cieto disku, kas iebūvēts radītājā veidotajā datorā? Iedzimto un iegūto zināšanu atšķirība ir gandrīz vai tikpat veca kā pati filozofēšana, taču tieši Kants bija pirmais, kas to formulēja tik skaidri un viennozīmīgi. Pastāv no visiem sajūtu iespaidiem neatkarīga atziņa, kas mūsos ir jau no sākta gala, viņš uzskata. ,,[..] Tās sauc aprioras atziņas, turpretim tas, kas patapinās vienīgi no pieredzes , tiek uzskatītas, kā mēdz iztiekties, tikai a aposteriori jeb empīriski( Tīrā prāta kritika, 43. lpp) Kanta filosofijas, sauktas arī par kritisko filosofiju, stūrakmens ir viņa darbs “Tīrā prāta kritika”, kurā viņš pētīja cilvēka zināšanu pamatus un izveidoja individuālu epistemoloģiju (epistemoloģija – izziņas teorija, filosofijas daļa, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas).