Imūnfizioloģiskās funkcijas

Imūnfizioloģiskās funkcijas ir tās, kuru realizācijas pamatā ir organisma spēja atpazīt ģenētiski svešas izcelsmes molekulas (antigēnus). Pamatvilcienos, tās ir

ar to saprotot imūnsistēmas iekļaušanos organisma kopējā neiro imūno endokrīnā vadības sistēmā.

Organisma ģenētisko homeostāzi nodrošina aizsargmehānismu kopums, starp kuriem daļa ir iedzimti un nespecifiski (neimunoloģiski), citi tiek iegūti dzīves laikā un ir antigēn specifiski.

Gļotas, kas ir īpašu šūnu sekretēts viskozs šķidrums un vienmērīgi klāj elpceļu, gremošanas trakta urīnizvadu un dzimumceļu iekšējo virsmu, kalpo gan kā mehānisks šķērslis, gan kā agresīva vide; tās kavē mikrobu, parazītu, kā arī svešu un citādi nelabvēlīgu vielu iekļūšanu organisma iekšējā vidē, jo satur baktericīdas vielas un fermentus; gļotādu skropstiņepitēlija šūnas ar savām kustībām palīdz izvadīt gļotas un tajās ieķepušās svešās daļiņas un kaitīgās vielas no organisma.

daļiņas var piesaistīties dažādi, piem., izmantojot hidrofobu virsmas rajonu savstarpēju “pievilkšanos”, piesaistoties fagocīta virsmas nespecifiskiem receptoriem, kā sasaistes elementu izmantojot antivielu molekulas (īpaši IgG);

C reaktīvais proteīns (CRP) ir proteāze, kuru producē aknas akūtu iekaisumu gadījumos. Asins plazmā un audu šķidrumā audu bojājuma un iekaisuma laikā CRP koncentrācija pieaug tūkstošiem reižu. CRP molekulas saistās pie baktērijām, sēnītēm, veicinot to fagocitozi. Bez tam, CRP aktivē komplementa sistēmu.

Par tādiem uzskata sarkanās kaulu smadzenes, aizkrūts dziedzeris, liesa.

Ø šūnu – retikulocītu tīklojums; retikulocīti ir fibroblastu tipa šūnas, kuru izaugumi kontaktē savā starpā;

Ø retikulāro šķiedru tīkls šūnstarpu telpā; retikulārās šķiedras ir retikulocītu producētu kollagēnam līdzīgu vielu pavedieni.

Stromas retikulārie audi veido mikrovidi asins šūnām. Sarkanajās kaulu smadzenēs notiek visa veida asins šūnu ģenerācija hematopoēze (asinsrade). Priekšteču šūnu proliferāciju un nobriešanu sarkanajās kaulu smadzenēs stimulē citokīni, kurus izstrādā stromas šūnas un makrofāgi, kā arī antigēn stimulēti T limfocīti.

• nodrošina (trofiski un regulatori) T limfocītu diferenciāciju, nobriešanu un proliferāciju;

Augļa attīstības periodā un pirmajos dzīves gados aizkrūtes dziedzera masa nepārtraukti palielinas, sasniedzot maksimumu īsi pirms pubertātes vecuma. Pēc tam seko progresējoša, bet ne pilnīga dziedzera limfātisko audu involūcija, tomēr šī orgāna funkcionālā nozīme saglabājas visu mūžu.

Lielākā daļa timocītu iet bojā un tos aizvāc makrofāgi; tikai apmēram 5% veiksmīgi sasniedz briedumu un, ieguvuši antigēnspecifiskos receptorus (TCR), tiek aizskaloti no tima uz perifēriem limfātiskiem orgāniem.

Liesas specifiskie audi (parenhīma) veido divu veidu struktūras:

Limfmezgli ir nelieli iekapsulēt veidojumi, kurus caurskalo limfa. Limfmezgli atrodas dažādās ķermeņa vietās, piem., zem ādas padusē, cirkšņa rajonā, vēdera dabumā.

Limfmezgla stromu veido retikulārie audi, sevišķi daudz ir dendrītisko (interdigitējošo) šūnu un makrofāgu. Pa mezgla dobumiņiem (sinusiem) tek limfa, bet sinusu sieniņas sedz endotēlijs (bez bazālās membrānas). Limfmezgla stromas šūnas nodrošina dažāda tipa limfocītu īpatnēju un likumsakarīgu izvietojumu limfmezglā :

• limfas attīrīšana; tā g.k. notiek sinusos, un to veic makrofāgi;