"Indrāni"' paaudžu konflikts

īpašumiem, varas, naudas, jo pretējā gadījumā viņi atbalstītu veco Indrānu lēmumu. Jau tūlīt pat lugā parādās pirmie lielie meli, kad Ieva, lai iegūtu māju, paziņo, ka otrs Indrānu dēls nemaz nedomā atgriezties mājās: „Un Kārlis arī paliks Pēterburgā”. Un tūlīt rodas jautājums, vai mēs ikdienā šad tad neizmantojam melus, lai tādējādi gūtu labumu sev. Un es domāju, ka lielākā daļa, ja ne visi, kaut reizi dzīvē ir melojuši, lai gūtu sev labumu.

Viens no lugas lielākajiem konfliktiem izceļas, kad Edvarts, tēvam par spīti, grib nocirst vecos ošus. Un es tiešām lieku uzsvaru uz vārdiem „par spīti”, jo citādāk to nevar nosaukt, jo Edvarts ļoti labi zināja, ka tēvam šie oši ir ļoti dārgi:

Edvarts: Manus kokus. Tie, tēv, pieder pie mājas un nevis pie tava kakta! „

Šeit uzreiz var arī jautāt, vai nav tā, ka mēs mēdzam par kādu aizliegtu lietu spītēt pretī, izdarot ko nelāgu, zinot, ka pēc tam tas cilvēks to pārdzīvos?

Kā sāpīgākais notikums visā lugā, manuprāt, ir, kad Edvarts aizsūta vecākus dzīvot uz pirtiņu: „Vai zini, kur ceļš uz pirtiņu? Ja nevari satikt ar saimnieku saimnieka galā, tad palūko, kā sviežas vienam pašam tur!” Lai cik tas nebūtu skumji, taču mūsdienās ļoti liela daļa bērnu, kad ir izauguši, lai pateiktos vecākiem par viņu rūpēm, neliekas par viņiem ne zinis, vēl vairāk – mēģina dažādiem veidiem sabojāt viņu dzīves, noniecinot viņus par to, ka viņi ir nekam nederīgi, nevajadzīgi.