Indrāni: Reiniņa un Matisaisa romāns par zemniekiem

Indrānu vecākajam dēlam Edvartam un viņa sievai Ievai ir savi uzskati par Indrānu māju saimniekošanu nekā vecajiem Indrāniem, tādēļ arī viņu starpā valda konflikti, ikdienas ķildas un nesaskaņas. Māte – vienmēr čakla, strādīga, dara visus darbus, ko vien var izdarīt, lai gan slimības dēļ to nav daudz. Rūpīgi pārdomā katru sīkumu, katru izdodamo naudas kapeiku. Ļoti ciešas attiecības ar tēvu – vienmēr rūpējas, gādā par viņu. Dod padomus. Pieķeras katrai lietai, kas atrodas mājās, piemēram, vecajai ābelei pakalnē :,,Ak tu manu skaisto ābelīti! Un pavisam beigta?”. Kad jānoraksta māja, viņa apsver arī jaunākā dēla Kārļa iespējas atgriezties, tomēr beigās māja tiek atdota Edvartam. Kaut arī Māte savus abus dēlus ļoti mīl, Edvarts īpaši labās attiecībās ar viņu nav. Kad Edvarts ar savu sievu Ievu pārceļas uz ,,Indrānu” mājām, sākas nebeidzamas ķildas un nelaimes.

Tēvs. Vaļā laid! (Atsvabinās.) Tu te kungs! Nebēdnieks tu te esi, blēdis tu esi! Ar blēdību tu te esi ielauzies, ar nebēdību tu mani tagad gribi izpostīt! Māte. Manas jau arī ir gluži pagalam. Neredzu gandrīz vairs nekā. Ek, te man spieķīts. Es tēvam stāstu, ka nespēka dēļ ar viņu staigāju, bet tas nav tiesa. Es jau vairs ceļa nesaredzu. Jātausta. Līze. Kad tad saslima?

Tēvs. Un ... kā tad mūsu lieta ... un kur māte?