Infekcijas slimības: veidi un profilakse

Vispārīgi svarīgi – anamnesis morbi (uzvedinoši jautājumi), epidemioloģiskā anamnēze, patognomiski simptomi, p., izsitumi, hemorāģijas, bailes no H2O→trakumsērga, apskate, objektīvā izmeklēšana. Nosaka inf jas ierosinātāju (bakterioloģija, virusoloģija, u.c.) & O ma sensibilizāciju pret to (imunoloģija, alergoloģija).

Ir orientējošā (nespecifiskā) dg: klīniskās, bioķīmiskās, morfoloģiskās analīzes, p., koagulo, koprogrammas, a/b jūtība. Mērķtiecīga analīžu nozīmēšana un ārstēšana. Interpretējot datus svarīgi, vai lieto alkoholu, narkotikas, smēķē (izmainās as.aina, plaušu vēža marķieri viltus +), vai ir imūndeficīts? Specifiskā dg: v.b. dažādi materiāli, p., as., lumbālpunktāts, krēpas, fēces, urīns, bioptāts, atvemtās masas, u.c. Izmanto dažādas metodes. Klasiskā bakterioloģija (barotnes, selektīvas, tīrkultūras izdalīšana; mikroskopija orientējoša nozīme); virusoloģija (prevalē seroloģiskās analīzes, topā – IFA); parazitoloģija = meklē pašu ierosinātāju materiāls jānogādā 20 30min. laikā. A/v pret ierosinātāju s. imunoloģiskām r jām meklē Ag; imūnfluorescences r jas pēc Ag marķē, p., hlamīdiju dg, Av asinīs ar diagnostikumu. IFR bieži izmanto ekspresdg testos. Imūnfermentatīvās Elisa tests. Katra seroloģiskā analīze ir jāapstiprina ar augstākas kārtas analīzi, jo v.b. viltus + rezultāts, obv v.b. ~ Ag, p., HIV apstiprina ar Western Blot vai PĶR. Molekulārbioloģiskās met. DNS hibridizācija, PĶR, izmanto CMV, Hepatītu, Hlamīdiju, u.c. dg. Bioproves pie botulisma. Absolūts inf jas pierādījums ir ierosinātāja atrašana as., likvorā, u.c.

Modernā dg ka = laba aparatūra (automatizēta, sistēmā ar datoru); specifiskas, jūtīgas testsistēmas, kvalificēti laboranti; ārsts, kurš mērķtiecīgi nozīmē nepieciešamos izmeklējumus, pareizi paņem izmeklējamo materiālu, p., drudzim sterili paņemtas as., no kurienes ņemts materiāls dizentērijai gļotainais, difterijai jāņem pati plēve, ja nevar ap plēvēm, nodrošina pareizu transportēšanu un atbilstošus apstākļus konkrētai kultūrai, p., difterijas nūjiņu, meningokokus nedrīkst atdzesēt zem 37˚C, kurš precīzi interpretē iegūtos rezultātus. Visi paraugi jāņem pirms a/b th. Diagnostikas posmā laboratorijas darbs ir 25%.

Lai izvēlētos piemērotu a/b: 1)Jāidentificē m/o. Ja nav iespējams, vadās no sastopamības, konkrētās ainas (vispārējām klīniskajām pazīmēm, kas liecina par kādu konkrētu m/o un lok. stāv. pazīmēm strutu krāsa u.tml. priekš saņemtās terapijas). *krāso pēc Grama, nosaka koks vai nūjiņa; *galīgā identifikācija pēc uzsējuma datiem. Tie dārgi tādēļ ne vienmēr tiek veikti. Uzsējumiem loma, ja pirmo 2 3 dn laikā nav “+” efekta, ja smaga inf. (sepsis, bakteriāls meningīts, sm. pneimonija u.tml.), ja hron. vai recidivējoša infekcija. 2)Nepieciešama info par m/o jūtību pret a/b. Jo, ja tā noteikta, izvēlas preparātu ar visšaurāko darbības spektru; 3)Apsver pacienta stāvokli – blakusslim., infekcijas lok., slim. norises smagums, aknu, nieru f ju trauc., medikamanta blakusef. utt. Ņem vērā praparāta farmakokinētiku starp alternatīviem līdzekļiem izvēlas to, kurš vairāk koncentrējas infekcijas vietā (urīnceļu ārstēšanā – tās a/b, kas izdalās caur nierēm (ceftazidims), žultsceļu inf. – kas caur aknām (ceftriaksons), meningītam – kuri šķērso HEB (hloramfenikols, ceftriaksons, ampicilīna efektivitāte pie bakt. meningīta balstās uz citiem princ., b laktama a/b samērā slikti sķērso HEB). Ņem vērā klīn. pētījumu datus. Galu galā no iespējamajiem izvēlas vislētāko (vai to kuru ražo firma, kas ārstu ir uzpirkusi). No virālām infekcijām etiotropa ārstēšana daudzām nav iespējama. Ir: herpes simplex (aciklovīrs, ganaciklovīrs, valaciklovīrs u.c.), respiartori sincitiālajam vīrusam (ribavirīns), Ebšteina Barra v. (vidarabīns), HIV (zidovudīns, didanozīns, zalcitabīns u.c.). Interferonu terapija (piem., pie C hepatīta) neskaitās etiotropa, jo tā nav vērsta pret konkrētu aģentu, tā inhibē RNS (arī vīrusa) sintēzi inficētā šūnā un (iespējams) liek šūnai aiziet bojā (tā Harissonā).