Inflācija: cēloņi, formas un apkarošana

Salīdzinot ar citām Austrumeiropas valstīm, pašlaik Latvijā inflācijas līmenis ir visai zems, kas lielā mērā panākts ar Latvijas valdības un Latvijas Bankas realizētajiem inflācijas mazināšanas pasākumiem (stingro monetāro un fiskālo politiku). Inflācija Latvijā ir kritusies strauji. Vēl 1992.gadā tā sasniedza 951.3%, turpretī 1999.gadā tā bija 3,2%.

Cenu stabilitāte un inflācijas samazināšana līdz viencipara līmenim kļuvusi par Latvijas ekonomiskās un monetārās politikas galveno mērķi un sasniegumu. Pašlaik vēl turpinās cenu transformācijas process. Cenas pieaug tām precēm un pakalpojumiem, kuriem tās tika regulētas. Palikušas tikai nedaudzas regulētas cenas, piemēram, transporta, enerģijas un komunālajā sektorā.

Kursa darba mērķis ir apskatīt inflācijas procesu, tās rašanās iemeslus, sekas un antiinflācijas politiku. Darba mērķa sasniegšanai tika izvirzīti šādi uzdevumi:

1) pamatojoties uz literatūru un lekciju kursu noskaidrot, kas ir inflācija, tās būtība, formas, veidus;

2) noskaidrot inflācijas rašanās cēloņus(pieprasījuma un izmaksu inflācija) un sekas;

3) apskatīt keinsistu, neokeinsistu un monetāristu antiinflācijas politikas uzskatus;

Parasti inflāciju iedala atkarībā no tās augšanas tempiem un atkarībā no tā, vai to izraisa kopējā piedāvājuma vai pieprasījuma izmaiņas.

 “rāpojošā” inflācija (“creeping inflation”), kad reālā cenas paaugstināšana na lielāka par 3 4% gadā. Tāda veida inflācija nav saistīta ar ekonomisko satricinājumu, bet liecina par lēnu un pakāpenisku naudas vērtības krišanos. Šī veida inflācija ir izplatīta daudzās valstīs, tāpēc to uzskata praktiski par neizbēgamu.

 atklātās inflācijas (“open inflation”) forma raksturīga ar cenu paaugstināšanos par 5 10%gadā (atsevišķos gadījumos sasniedzot 20%). tā ir skaidri redzama inflācija , kas saistīta ar visām tām sekām un simptomiem, kas iespaido ekonomisko struktūru.

 “galopveida “ jeb hiperinflācija ir saistīta ar lielāku cenu pieaugumu – vairāk kā 1000%. Ekonomiskam līdzsvaram un ekonomiskām struktūrām draud briesmas, lēmumu pieņemšanas jomā rodas sajukums, var rasties krīzes situācija.

Latvija tuvu hiperinflācijas līmenim bija 1992.gadā, kad tā sasniedza 958.6%. Taču pateicoties veiksmīgi izvēlētai antiinflācijas politikai, Latvijā patreiz inflācija ir “rāpojošā” līmenī.

Hiperinflācijas apstākļos samazinās ražošanas apjoms, jo nauda kā maksāšanas līdzeklis pārstāj funkcionēt. Prece tiek mainīta pret preci. Tas sadārdzina preču realizācijas izmaksas, sevišķi tas attiecas uz lauksaimniecību, jo lauksaimniecībā ražošanas cikls ir gada garumā. Šajā gadījumā nevar paredzēt, vai, izaudzējot ražu, no tās varēs gūt kaut nelielu peļņu. Tādējādi augsti inflācijas tempi rada reālus izkropļojumus resursu sadalē.

Termins “inflācija” ir sastopams tikai tirgus ekonomikas valstīs. Plāna ekonomikas valstīs (piem., bijusī PSRS) tāda veida grūtības apzīmē savādāk, ievērojot administratīvo un noteikumu raksturu cenu veidošanā. Galvenie iemesli(piedāvājuma un pieprasījuma disproporcija, nominālās darba algas sadale, konkurētspējas samazināšana pasaules tirgū utt.) noved pie negatīvām, dažāda rakstura parādībām neelastīga piedāvājuma, “melnā tirgus”, pārmērīgiem iekrājumiem un ietaupījumiem kasēs (skaidras naudas pārpalikums ģimenes budžetā), starptautisko parādu pieauguma ekonomikā.