Inflācija Latvijā

Bijušajā PSRS daudzu preču cenas tika noteiktas pēc tīri politiskiem apsvērumiem, bez jebkāda ekonomiska pamatojuma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cenu liberalizācija 1991. un 1992. gadā izraisīja šoku iedzīvotājos. 1991. gada inflācija Latvijā sasniedza 172,2%, pieaugot līdz 951,2% 1992. gadā. Šī hiperinflācija bija rezultāts arī vispārējam cenu paaugstinājumam rubļu zonā, kuru savukārt izraisīja bijušo Padomju Republiku centrālo banku monetārās ekspansijas politika.

1994. gadā inflācija pazeminājās līdz 35,9% un turpināja samazināties arī 1995. gadā, līdz 25%, bet gada inflācijas līmeņa straujais kritums 1996. gadā, no 25% 1995. gadā, līdz 17,6% 1996. gadā, ļāva atsākties pirktspējas kāpumam.

2002. gadā inflācijas līmenis bija zemākais kopš neatkarības atgūšanas – 1,9%. Inflāciju ietekmēja gan iekšējie, gan ārējie faktori. Inflācija, neskaitot administratīvi regulējamās cenas un degvielas cenas, tāpat kā kopējā inflācija, gada laikā pakāpeniski samazinājās.

2005. gadā patēriņa cenu pārmaiņas Latvijā bija straujākas nekā iepriekšējā gadā. Gada vidējā inflācija sasniedza 6,7%, preču un pakalpojumu cenu pieaugumam būtiski neatšķiroties, attiecīgi 6,8% un 6,5%. Patēriņa cenu gada inflācija 2005. gada decembrī salīdzinājumā ar 2004. gada atbilstošo periodu bija 7,0%. Pieauga daudzu galveno preču un pakalpojumu grupu (izņemot apģērbu, apavus un sakaru pakalpojumus) cenas. Inflācijas lielāko daļu noteica piedāvājuma puses faktori, arī pamatinflācijas līmenis saglabājās visai augsts – 5,5%.

Lai gan 2008. gada novembrī reģistrētais inflācijas līmenis vēl joprojām bija augstākais Eiropas Savienībā (11.8%), eksperti uzsvēra, ka tās augstākais posms jau ir pārvarēts maijā un salīdzinot ar maiju inflācija kritusies par 6,1 procentpunktu.