Ingas Žoludes romāna „Silta zeme” analīze no feminisma viedokļa

Romāna „Silta zeme” galvenais varonis, kas vēsta par sevi pirmajā personā, ir Daniels – tātad vīrietis, vismaz no bioloģiskā aspekta. Dziļi personiskais tēla izjūtu un pārdzīvojumu tēlojums vedina domāt, ka autore caur šo tēlu pauž arī savus pārdzīvojumus, pārliecību un idejas. Kāpēc rakstniecei sievietei jāpauž sevi caur pretējā dzimuma varoni? Iespējams, tas saistīts ar vēlmi būt brīvai kā radošam indivīdam, „nomest” sievietes dzimuma ierobežojumus un „sieviešu literatūras” auru. Rakstniece un publiciste Gundega Repše par šo tematu izsakās skarbi: „Pēc patriarhālās vēstures tradīcijas sievietes rakstnieces Latvijā savu profesiju kā reliģiju spējušas kopt vienīgi tad, ja lēmušas sevi apzinātai vienatnei – bez bērniem, bez vīriem, bez mīļākajiem, bez vecākiem, bez pienākumiem un rūpēm par citiem [..]. Rakstniecība sievietei visbiežāk nozīmē izplēstu, izkarotu, atbrīvotu laiku pēc. Pēc tam, nevis – vispirms.” Inga Žolude, šķiet, liek saprast, ka šis nav romāns, kas tapis „izplēstā laikā, pēc tam”, bet šis ir romāns „pirms”, „galvenais” – tam atdota autores dzīves nozīmīgākā daļa. Vienlaikus tā var būt vēlme piederēt pie kardināli jauna tipa „sieviešu“ literatūras – tādas, kas nevairās seksualitātes, fizioloģizācijas un kā virsvērtību izvirza atbrīvošanos. Spektrā visplašākā un aizraujošākā ir atbrīvošanās no tradicionālajiem uzvedības tabu un valodas likumiem, kas tiecas iegrožot seksualitātes izpaušanos. Un vai gan var vēl labāk izpaust atbrīvošanos no tabu, kā nojaucot dzimumu robežas?

Vienlaikus galvenais varonis ir ar ļoti nekonkrētu dzimti (gender). Literatūrkritiķis Guntis Berelis ironizē, ka nekas daudz nemainītos, ja romānā Danielam izdarītu abortu vai viņa māsu Nelliju aplaimotu ar dažiem vīrišķā dzimuma atribūtiem. G. Berelis to saista ar autores vēlmi parādīt, ka mūsdienu cilvēks zaudējis spēju identificēties ar konkrētiem telpas un laika punktiem, līdz ar to vismaz daļēji zaudējot arī savu būtību un pārtopot galīgi bezpersoniskā, medūzveidīgā vārdu masā. Viss svarīgais noris personāžu domās, iedomās, sapņos, vīzijās. Par identitātes problēmu daudz diskutē arī feminisms, norādot, ka dzimte ir sociāli uzspiests dzimumu sadalījums. Pašā vispārīgākajā līmenī dzimumu sociālā organizācija balstās uz dzimti, uz obligātu heteroseksualitāti un sievietes seksualitātes ierobežošanu. Romāna autore, liekot tēliem būt maksimāli brīviem seksuālajās attiecībās, protestē pret sociāli uzspiesto dzimumu sadalījumu. Romānā tuvākie tēli ir brālis un māsa – Daniels un Nellija, kuru tuvība ietiecas incestā.

Ar feminismā atšķirīgi no Freida skaidroto edipa kompleksu var izprast arī Daniela un Nellijas attiecības ar māti – Līvu. Romānā visai atklāti pateikts, ka abi pieaugušie bērni nicina un pat ienīst savu māti, lai gan Nellija agrāk to ļoti mīlējusi.

Kā brīvības simbols romānā ir Vū – neatkarīga, brīva māksliniece, kas atbrīvo arī ģimenē sasaistītos Danielu un Andrē. „Viņas klātbūtnē viss ir vieglāks, es esmu vieglāks un pasaule ir smalka un viegla, nevis nospiedoša, vairs nav pienākuma izlikties un tuvoties savam galam,” savā dienasgrāmatā par Vū raksta Daniela un Nellijas tēvs Andrē.