Intas Freimanes ieguldījums latviešu valodniecībā

Darbs sastāv no trim nodaļām un ir izklāstīts uz 13 lapām. Darbā ir ietverta viena tabula.1. Intas Freimanes dzīves apraksts

Inta Freimane ir dzimusi 1933.gadā. Laikā no 1952.gada līdz 1962.gadam ir bijusi Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un Filoloģijas fakultātes studente. Kopš 1960.gada līdz 1962.gadam ir bijusi Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta aspirante. Viņas akadēmiskos nosaukumus un zinātniskos grādus pa gadiem var iedalīt sekojošā veidā :

Laikā no 1957. – 1960.g. Inta Freimane ir bijusi LPSR ZA Valodas un literatūras institūta Vārdnīcu sektora laborante. Četrus gadus vēlāk, no 1964. gada līdz 1967. gadam ir strādājusi par redaktori izdevniecībā „Liesma”. No 1967. gada līdz 1973.gadam bijusi LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedras vecākā pasniedzēja. Uzreiz pēc tam trīs gadus (1973. – 1976.g.) nostrādājusi par LVU filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedras doc. v.i. Tad no 1976.gada līdz 1994.gadam ir bijusi LVU (šobrīd – Latvijas Universitāte) Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedras (šobrīd – Baltu valodu katedra) docente. Kopš 1994.gada LU Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedras profesore.

Viņas pedagoģiskais darba stāžs Latvijas Universitātē pavisam ir 34 gadi un 9 mēneši. Sarakstījusi 17 zinātniskās publikācijas, no kurās četras ir monogrāfijas. Kopā publicētas 66 vienības.2. Nozīmīgāko publikāciju saraksts

Uzskatāmības labad atspoguļosim Intas Freimanes nozīmīgākās publikācijas 1.tabulā (sk. zemāk).

Freimane I. Valodas kultūra teorētiskajā skatījumā. – R.: Zvaigzne, 1993., 470 lpp.

Raksti Vienpersonas verbi, kas mūsdienu latviešu valodā biedrojas ar Ģenitīvu // LPSR ZA Vēstis 1963., Nr. 11, 52. – 62.lpp.

Grāmata dod ieskatu valodas kultūrā kā zinātnes nozarē. Tādā veidā, Freimane uzskata, ka valodas kultūras izpratne ir divējāda:

1. Valodas kultūra – tā ir kopta valoda, proti, literārās valodas normas zināšanas un prasme tās izmantot gan mutvārdos, gan rakstiskā veidā. Citiem vārdiem, tās ir izrunas, vārdu lietojuma, gramatikas un citas likumības.

Bez tam, valodas kultūra ir gan teorētiska, gan praktiska nozare. Valodas kultūra kā teorētiska nozare ir izveidojusies 20.gadsimta sākumā un attīstās uz funkcionālās valodniecības bāzes. Valodas kultūras kā teorētiskās nozares izveidē piedalās valodnieki, savukārt prakses jautājumus izstrādā arī citi speciālisti.

Apskatāmajā grāmatā autore uzsver, ka valodas funkcionēšanas un valodas kultūras ir divas savstarpēji cieši saistītas parādības, jo valoda funkcionē sabiedrībā un ir līdzeklis sociālu mērķu sasniegšanai. Valodai ir vairākas galvenās funkcijas, tomēr nosacīti tās var iedalīt divās lielās grupās: a) valodas funkcionēšana individuālās organizēšanas sfērā un b) valodas funkcionēšana sociālās organizēšanas sfērā. Pievērsīsimies katrai no nosauktajām sfērām atsevišķi.

Pēc Freimanes domām, valodas kultūrai ir sakari gandrīz ar visām valodniecības nozarēm, piemēram, ar leksikoloģiju un semasioloģiju, leksikogrāfiju, vārddarināšanu un terminu darināšanu, interpunkciju, ortogrāfiju un ortopēdiju, literārās valodas teoriju un vēsturi.