Intelekts – teorijas, komponentes un mērīšanas metodes

Kā atzīmē viens no pirmajiem pētniekiem Č. Spīrmens ( C. SPEARMAN, 1927 ), jau piedspatsmitajā gadsimtā ir atrodami vispārēji spriedumi par cilvēka intelektu. Intelektu kā mentālu spēku, kas nodrošina apzinātu adaptāciju jaunās situācijās definēja V. Šterns ( W. STERN, 1912 ). Č. Spīrmens ( 1927 ) intelektu definēja kā faktoru, kas ir visu intelektuālo darbību kopēja fundamentāla funkcija. L. Terman (1921 ) intelektu definēja kā abstraktās domāšanas spēju. E. Torndaiks ( E. THORNDIKE, 1927 ) intelektu definēja kā “labu atbilžu spēku, vērtējot no patiesības viedokļa” ( Č. Spīrmens, 1927, 475 ). Intelektu kā spēju efektīvi darboties dotaajos apstākļos, definēja L. Terstouns (L. THURSTONE, 1938). D. Vekslers (D. WEKSLER, 1958 )uzskatīja, ka intelekts ir indivīda vispārējā spēja darboties mērķtiecīgi, domāt racionāli un efektīvi izmantot vidi. Dž. Gilfords (J. GUILFORD, 1959 ) intelektu definēja kā domāšanas un atmiņas funkciju, un procesu sistēmu.

Bez šaubām, intelekts saistās ar spēju pielāgoties sarežģītās fiziskās pasaules prasībām. Turklāt spēja domāt jeb ātri un efektīvi apstrādāt informāciju arī saistās ar intelektu. Ko tad vēl ietver intelekts? Intelekts – spēja atspoguļot un izzināt priekšmetu un parādību īpašības, savstarpējās attieksmes; spēja izmantot izziņas rezultātus, darboties jaunā situācijā. (Latviešu valodas vārdnīca Rīga, Avots 1987 )

Intelekta mērīšana pievēršas cilvēka spēja ātri, prasmīgi un precīzi veikt psiholoģiska rakstura uzdevumus. Viens no standarta veidiem intelekta noteikšanai ir IQ (intelekta koeficenta)mērīšana ar psiholoģisko testu palīdzību. Rietumu sabiedrībā šo testu rezultāti tiek augstu vērtēti, un IQ punktus izmanto, lai pieņemtu svarīgus lēmumus par cilvēka dzīvi. Tomēr ne vien zinātniskajās aprindās, bet arī sociālajās un politiskajās sfērās pastāv daudz pretrunīgu domu par to, kādēļ cilvēki intelekta testos iegūst zemu vai augstu punktu skaitu. Kā būtu jāmēra intelekts? Ko nozīmē intelekts? Kādi faktori ietekmē intelekta individuālās atšķirības?

Runājot par intelektu un tā mērīšanu, jāatceras ka starp sekmēm un spējām(apdāvinātību) ir atšķirība. Ar sekmju testiem nosaka apgūtās zināšanas un iemaņas, nevis spējas jeb potenciālu to apgūšanai nākotnē. Līdz šim brīdim uzkrātās zināšanas pārstāv cilvēka sekmju līmeni – un tas savukārt atspoguļo spēju un motivācijas apvienojumu, kā arī to, vai agrāk viņam ir bijusi izdevība mācīties. Turpretī apdāvinātības testi paredzēti, lai mērītu cilvēku spējas mācīties un sekmju potenciālu.Cilvēks var būt ļoti apdāvināts, taču, trūkstot motivācijai un uzvedībai mācīties, sekmju līmenis var būt zems, un var gadīties, ka tas nemaz neatspoguļo viņa apdāvinātību.

Pirmo reizi intelekta vispārēji mērījumi tika veikti vienkārša, praktiska iemesla dēļ. Ap deviņpadsmitā gadsimta miju Francijas Sabiedriskās izglītības ministrija nolēma apzināt skolēnus, kuriem mācības parastajās klasēs sagādāja grūtības, lai viņus varētu iekļaut speciālās