Intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesiskie aspekti Internetā

Zināmie un izprotamie autortiesību jautājumi arī Latvijā jau ir guvuši plašu atspoguļojumu tiesību normās un praksē, saskaņoti ar starptautisko konvenciju un Eiropas Savienības direktīvu prasībām, vēl sagādā grūtības piemērošanā digitālā vidē – Internetā – gan aizsargājamu darbu īpašniekiem, gan Interneta lietotājiem.

Interneta populārākais pielietojums ir WWW (angļu val. – World Wide Web – Vispasaules tīkls, turpmāk tekstā WWW), balstīts uz Eiropā izstrādātu protokolu, kas ir atbilstošs elektroniskās komercijas un informācijas publicēšanas standarts.

Pašlaik piekļuvi tīklam nodrošina Interneta servisa firmas (angļu val. – On line Service Providers, turpmāk tekstā – OSP). Intelektuālā īpašuma tiesības pamatos ir destabilizējuši šie tehnoloģiskie sasniegumi.

Ja aizsākumos autortiesības bija drīzāk vēlīna atbilde uz drukāto vārdu, pēc tam tika attiecinātas uz izpildījumu (izrādi un mūziku), fotogrāfiju, skaņu ierakstiem, translāciju un tad tagad arī uz digitāliem ierakstiem un pārraidēm.

Latvijā 2000.gadā tika pieņemti un 17.februārī izsludināti divi Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (World Intelectual Property Organization – angļu val., turpmāk tekstā – WIPO) līgumi, kuri tika apstiprināti diplomātiskajā konferencē Ženēvā 1996.gada 20.decembrī: Līgums par autortiesībām un Līgums par izpildījumu un fonogrammām.

Šie abi WIPO līgumi arī attiecībā uz Internetu ir piemērojami kā bāzes līgumi, uz kuru normu pamata tālāk risināt intelektuālā īpašuma aizsardzības problēmas.

To preambulās ir atzīts, ka jauno digitālo tehnoloģiju sasniegumi rada nepieciešamību meklēt risinājumu intelektuālā īpašuma aizsardzības problēmām, kurās ar Bernes konvenciju par literāro un mākslas darbu aizsardzību (turpmāk tekstā – Bernes konvencija) bija panākts līdzsvara stāvoklis starp darba īpašnieku un lietotāju. Tomēr situācija aizsargātu darbu izmantošanā digitālā vidē bija izveidojusies tāda, ka daudzos gadījumos tika pārkāptas intelektuālā īapšuma autoru tiesības. Paradoksāli, ka daudzām modernajām tiesību sistēmām ir vairāk problēmas jauno elektronisko mēdiju adaptācijā salīdzinot ar to novecojušajiem līdziniekiem. Tradicionāli veco mēdiju tiesības un ierobežojumi ir definēti platformās neatkarīgos veidos, tā piemērojot ne tikai tradicionālo druku un citus analogos mēdijus, bet arī daudzus elektroniskos mēdiju pašlaik un nākotnē.

Tādēļ WIPO Līguma par autortiesībām preambulā deklarēts, ka tā darbība ir vērsta sekojošos virzienos:

* jaunu starptautisko noteikumu pieņemšanas nepieciešamība un spēkā esošo interpretācija, lai nodrošinātu autoru tiesību aizsardzību;

* līdzsvara saglabāšana starp autoru tiesībām un plašākām sabiedrības interesēm.

Ar dažādu datorprogrammu palīdzību Internetā tiek veidotas mājas lapas (angļu val. – World Wide Web page turpmāk tekstā – mājas lapas), kas ir pamata informācijas vienības.

WIPO Līguma par autortiesībām (Latvijas Republikas Saeima 2000.gada 27.aprīlī pieņēma Autortiesību likumu (turpmāk tekstā – Autortiesību likums), kurā ievērotas šo divu WIPO līgumu prasības, bet tikai daļēji tiek skaidrotas autoru darbu aizsardzības iespējas digitālā vidē) 4.pantā noteikts, ka “datorprogrammas tiek aizsargātas kā literārie darbi, ..., lai kāds būtu to izpausmes veids vai forma”.