Interesantākie tēli F Dostojevska darbā "Noziegums un sods"

Romāna centrālais tēls – Rodions Romanovičs Raskoļņikovs. Nabadzīgs students, kurš dzīvo Pēterburgā. Pirmo reizi grāmatā iepazīstoties ar Raskoļņikovu, viņš ir apsēsts ar ideju par slepkavību. Viņš ir ļoti iegrimis sevī – skaita soļus, nespēj kontrolēt savas domas. Viņā ir domas, ka ir neparasti cilvēki, savādāki kā masas, kas spēj izmainīt likteni. Nogalinājis augļotāju Aļonu Ivanovu un netīšām arī viņas māsu, viņam laimīgā kārtā izdodas izmukt. Tad viņš, staigājot pa pasauli, kļūst paranoisks un domā, ka nav vainīgs. Rodions iepazīstas ar Soņu, bet nevar pieņemt viņas mīlestību, jo nicina sevi par to, ka nevar tikt pāri slepkavībai. Beigās viņš atzīstās Soņai un tad arī visiem, ka ir veicis šo noziegumu, kaut arī īsti netic, ka noziegums bija grēcīgs. Raskoļņikova noziegums ir kā individuālā sacelšanās pret apkārtējās pasaules noteikumiem. Viņa teorija balstās uz to, ka pēc savas būtības cilvēks un sabiedrība ir noziedzīgi, tādēļ tāds jēdziens kā „noziegums” neeksistē. Raskoļņikovs vēlas palīdzēt cilvēkiem, taču nesaprot, ka, rīkojoties kaut kādīgi šajā pasaulē, ir jāspēlē pēc šīs pasaules noteikumiem. Raskoļņikovs nevar uzreiz izšķirties par noziegumu. Šo lēmumu viņam palīdz pieņemt cilvēciskās ciešanas, kuras viņš redz visapkārt, – gan tikšanās ar Marmeladovu, gan vēstule no mājām, tad piedzērusies meitene, kuru viņš sastop, saruna biljarda zālē, kuru viņš noklausījās, un visbeidzot Raskoļņikova sapnis par zirgu.

Taču Rodiona teorijas nespēja eksistēt parādās jau nozieguma veikšanas laikā. Dzīve nevar būt pakārtota loģiskai shēmai, un lieliski izdomātais slepkavības „scenārijs” izjūk – visnepiemērotākajā momentā ienāk Lizaveta. Pēc būtības viņa ir viena no tām, kuru dēļ Raskoļņikovs ir gatavs veikt noziegumu, taču viņam nākas nogalināt arī viņu un, iespējams, viņas vēl nedzimušo bērniņu.

Ar savu noziegumu Rodions it kā nogriež sevi no pagātnes, no apkārtējiem cilvēkiem. Jo, kad atbrauc viņa māte un māsa, viņs paiet nost puisim nepietiek drosmes viņas apkampt. Raskoļņikovs slēpj zem akmens nozagto mantu ne tikai tādēļ, ka baidās, ka viņu sāks izmeklēt, bet arī tādēļ, ka cilvēks viņā nevar atļauties izmantot šos nozieguma „labumus”.