Ir tikai viena Latvja un citas nav nekur / A EGlītis

Katrs no mums Latviju redz citādi. Ir daudz cilvēku, tātad arī papilnam dažādu viedokļu. Vieniem tā asociējas ar pelēkām, drūmām, bet otriem ar spilgtām, izteiktām krāsām. Es savu Latviju redzu skaistu, krāšņu un man patīkamu, kaut arī pēc tautības latvietis neesmu. Šogad mūsu salīdzinoši mazā valsts nosvinēja savu 93. jubileju, kas, manuprāt, ir liels sasniegums. Savā domrakstā es vēlētos rakstīt par Latvijas dabu, kas padara valsti tik neatkārtojamu, par agrāko iedzīvotāju attieksmi pret dzimteni un to, kāda tā ir kļuvusi tagad.

Latvijas lielākā bagātība un lepnums ir daba viļņojošā jūra, ezeri un meži. Tūkstošiem tūristu brauc uz Latviju, lai pa īstam redzētu kāda ir Baltijas jūra. Protams, katrai valstij ir savs skaistums, taču tā daiļuma, kas piemīt Latvijai, nav vairs nekur. Ne velti Latgali sauc par Zilo ezeru zemi. Manuprāt, ikviens, kas bijis atpūtā pie Rāznas, var teikt, ka, lai arī pieticīga, Latvijas daba tomēr ir skaista un unikāla. Turklāt ir pilsētas, ar kurām varam tiešām lepoties, piemēram, Ventspils, kurā katrs nieciņš ir rūpīgi pārdomāts, lai padarītu šo vietu acij tīkamu.

Jau kopš pastāv cilvēks, vienmēr aktuāla bijusi cīņa par varu, mantu un teritoriju. Arī Latviju ir centušās sagrābt svešas rokas, bet vienmēr mūsu mazā, bet drosmīgā tauta ir cīnījusies līdz spēku izsīkumam, lai atgūtu savas valsts brīvību.