Islāms: ticība un tradīcijas
Islāma rašanās tiek saistīta ar pravieti Muhamedu, kurš dzimis aptuveni 571. gadā Arābijas pilsētā Mekā. Kad Muhamedam bija jau četrdesmit gadi, viņš pieredzēja atklāsmi, kurā tika aicināts atmaskot Mekas pagānismu un daudzveidību, tā vietā sludinot vienīgā īstenā Dieva – Allāha – pastāvēšanu. Pirmajos desmit gados viņam bija tikai daži sekotāji.
622. gadā pēc netēlās Medīnas pilsoņu lūguma Muhameds dažu sekotāju pavadībā pārcēlās no Mekas uz Medīnu. Šis notikums tiek svinēts kā hidžra jeb “bēgšana”, un ar to sākas musulmaņu gadu skaitīšana. Nākamo gadu laikā Muhameds apvienoja savus sekotājus un Medīnas pilsoņus reliģiski politiskā kopienā un sāka ubrukt tirdzniecības karavānām no Mekas. Šajā laikā Muhameds jau bija izraidījis lielāko daļu ebreju cilšu, kuras cerēja uzveikt, un pakāpeniski iekļāva musulmaņu kopienā Arābijas rietumu un vidienes beduīnu ciltis. 630. gadā viņš vadīja uzbrukumu Mekai un tā padevās. Muhameds nekavējoties ķērās pie elkdievības piekritēju izskaušanas. Viņš pārņēma seno Kaabas svētnīcu un veltīja to Allāham, padarot to par musulmaņu svētceļojuma centru. Tā tas ir saglabājies arī mūsdienās.
Nākamo divu gadu laikā viņš apvienoja Arābijas ciltis. 632. gadā Muhameds pēkšņi mira, nenosaucot savu pēcteci. Par viņa pēctečiem kļuva virkne halīfu, no kuriem pirmie divi bija “ceļabiedri” Abū Bakars un Omars.
Drīz pēc Muhameda nāves viņa saņemtās atklāsmes mutiskās un rakstiskās liecības tika savāktas un apkopotas Korānā. Musulmaņi tic, ka Korāna teksts ir nekļūdīgs Dieva vārds, ka tas tika saņemts no debesīm un tajā nekas nav mainīts. Vienkārša teksta atkārtošana neatkarīgi no tā saprašanas vai nesaprašanas nes musulmaņiem svētību (baraka). Nākamais pēc nozīmīguma svarīgākais teksts ir Hadīsi (“tradīcija”), kurā aprakstīta Muhameda un pirmo musulmaņu kopienu dzīve un darbība. Tajā ietilpst Pravieša Sunna (“piemērs”), standarts, kurš jāievēro visiem musulmaņiem. Korāns un Sunna apvienojumā veido Šariatu (“likumu”), kurā noteiktas musulmaņu dzīves normas.
