Mīlestība
Ētikas skatījumā mīlestība ir intīmas un dziļas jūtas, īpašs apziņas un dvēseles stāvoklis, un darbības veids, kas vērsts uz citu cilvēku, uz kopību. Nav uz pasaules neviena cilvēka, kam par to nebūtu ne mazākās nojausmas.
Tas ir pats labākais un skaistākais, kas ar cilvēku var notikt – abpusēja mīlestība. Nesavtīga mīlestība. Mīlestība ir mūžīgs pavasaris – ar savām saules pielietajām dienām, skaistajām putnu dziesmām, dzīvīgo zaļo krāsu, kas liecina par atmodu un dzīvību. Protams, neiztikt arī bez lietainajām un vējainajām dienām. Bet, vai košās krāsas liktos tik košas, ja nebūtu pelēkās krāsas?
Ja cilvēks pa īstam mīl, tad viņā atveras kaut kas gaišs un patīkams, kas liek darīt labas lietas. Savā darbā “Māksla mīlēt” Ēriks Fromms saka, ka tieksme mīlēt ir pati būtiskākā cilvēka pozitīvo un dzīvību apliecinošo dziņu izpausme. Mīlestība esot vienīgā apmierinošā atbilde uz cilvēka eksistences problēmu. Manuprāt, mīlestība ir māksla. Tā ļoti daudz prasa. Savstarpēja izpratne ir tās pamats. Mīlestība ietver sevī visu ētisko vērtību – gan cieņas, gan goda, gan taisnīguma, gan pienākuma, gan laimes - apgūšanu. Mīlestība nemaz nav tik viegla māksla, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Parasti cilvēki tā domā, līdz brīdim, kad sastopas aci pret aci ar mīlestību.
Mīlestību nevar attiecināt tikai uz pretējiem dzimumiem, vīrieti un sievieti. Mīlestība var būt arī pret dabu, vaļaspriekiem un daudz ko citu. Tā ir enerģijas veidotāja. H.Ortega i Gasets raksta: “Mīlestība ir visauglīgākā no mūsu iekšējiem pārdzīvojumiem, tik lielā mērā auglīga, ka tapusi par auglības simbolu. Mīlestībā dzimst daudzas dvēseles rosmes: vēlmes, domas, gribas akti, rīcības; bet tas viss, kas dīgst no mīlestības, kā raža dīgst no sēklas, vēl nav pati mīlestība; mīlestība ir priekšnoteikums, lai minētās rosmes izraisītos.”
