Itālijas ārpolitika 19 gs beigās - 20 gs sākumā

Imperiālisma kolonijas izveidojās 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Kolonizācija sasniedza augstu līmeni – gandrīz visas Āfrikas zemes, daļa Āzijas un Latīņamerikas valstu bija pārvērstas par kolonijām un puskolonijām. Kolonijas tika izmantotas arī par imperiālisko valstu militārajiem atbalstpunktiem jeb koloniālajiem karaspēkiem, kas tika izmantots citu tautu paverdzināšanai un koloniju kundzības nodrošināšanai.

1878. gadā mira pirmais apvienotās Itālijas karalis Viktors Emanuels II. Pēc viņa tronī nāca Umberto I (1878 1900). Viņa valdīšanas sākumā Itālija, sanaidodamās ar Franciju, pievienojās Vācijai un Austroungārijai tā sauktajā trejsavienībā (1882.). Itālija sāka aktīvāk darboties starptaustiskajā politikā. Ap šo laiku Eiropas valstis pastiprināti centās iegūt kolonijas. Arī Itālija ieguva kolonijas Āfrikā pie Sarkanās jūras. Palielinot aktivitāti ārpolitikā, Itālijai vajadzēja pastiprināt savus militāros spēkus. Tam bija vajadzīgi lieli līdzekļi, bet valsts finansu stāvoklis, kas astoņdesmito gadu pirmajā pusē bija kaut cik uzlabojies, tagad bija kļuvis atkal sliktāks.

Ļoti enerģisks gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā bija Krispi, kas 2 reizes bija Itālijas premjerministrs (1887 1891 un 1893 1896). Viņu mēdza uzskatīt par lielāko Itālijas valstsvīru pēc Kavūra. Tas bija enerģiskas un valdonīgas dabas cilvēks, kas savā jaunībā būdams karsts patriots un republikānis piedalījies 1848. gada Itāliešu revolucionārā kustībā, vēlāk kļuvis par monarhistu, kaut arī daudzos jautājumos saglabājis radikālus uzskatus.