Itālijas iedzīvotāji



Pasaules valstu migrantu skaits Itālijā.
Precēšanās iedalījums pēc cermōnijas veida.
Iedzīvotāju skaits un tā dinamika.
Dzimumstruktūra.
Smēķētāju un nesmēķētāju skaits valstī.
Vidējais dzīves ilgums.
Etniskās grupas.
Secinājumi.
Izmantotā literatūra.
Itālieši paši sevi uzskata – atkarībā no situācijas – vai nu par aristokrātiem, kuri pārāki par citiem, vai, biežāk, par dzīvespriecīgiem, atjautīgiem, apburoši draudzīgiem ļaudīm; šo pēdējo lomu viņi labprāt spēlē arī ārzemniekiem. Slepenībā itāliešus tomēr grauž apziņa, ka Itālija vēl arvien ir Rietumeiropas Pelnrušķīte. Viņi nekādi nespēj saprast, kāpēc dažu valstu iedzīvotāji nav sajūsmā par savas valsts izredzēm iestāties Eiropas Savienībā, vairums itāliešu, ja viņiem ļautu, labprāt nodotu savas valsts pārvaldi Briseles ierēdņiem. Itālieši arvien ir gatavi, ka viņiem pārmetīs viņu trūkumus. Tomēr nekāda kritika nav uztverama tik nopietni, ka tūdaļ būtu jāsteidz laboties.
Itālieši bieži vien tiecas vienkāršot savas valst problēmas, visu reducējot līdz Ziemeļu – Dienvidu pretišķībām. Ziemeļitālietis uzskata dienviditālieti par viltīgu, pērkamu, tumsonīgu, pa pusei arābu, kam mafijas godāšana jau asinīs. Savukārt dienviditālietis ziemeļnieku uzskata par rupju, netīrīgu pusvācieti vai pusfrancūzi, kas dabas kļūdas pēc dzīvo auglīgākajās Itālijas zemēs un pārtiek no tā, ko viņam sagādā izturīgais, mēmi pacietīgais dienviditālietis, vergodams ziemeļnieku fabrikās un saimniecībās. Skaidrs, ka abi raksturojumi ir pārspīlēti tomēr daudzi tiem tic. Atšķirības starp Itālijas Dienvidiem un Ziemeļiem īstenībā tomēr pastāv. Piemēram, starp ziemeļitāliešiem ir daudz gaišmatainu cilvēku, bet dienviditālieši parasti ir tumšmataini.
Itālieši ir izcili aktieri, un reizēm šķiet, ka viņi dzīvi uztver kā vienu vienīgu izrādi. Dienas lielāko daļu viņi pavada ārpus mājas, visu acu priekšā, tāpēc zina, cik svarīga ir bella figura – laba iespaida atstāšana uz apkārtējiem, tēls imidžs. Pareiza uzvedība viņiem tiek iemācīta jau no bērna kājas un turpmākajā dzīvē nesagādā grūtības.
Apģērbam Itālijā pievērš uzmanību. Itālieši neuzrauj mugurā, kas pagadās, uz labu laimi – ir svarīgi, lai ikreizējai lomai būtu piemērots kostīms. Pārliecinoši izskatīties savā lomā – tas ir stils, tas veido bella figura. Ja tu esi jurists, tad izskaties kā jurists, ja tu esi kā skolotājs, atstāj iespaidu kā skolotājs, un ļaudis tevi cienīs. Itālieši ļoti vēro, kā ģērbjas, sevišķi tiek pētīti ārzemnieki, kuri, pēc itāliešu domām, galīgi neprot ievērot stilu.
Itāliešiem ir lieliska humora izjūta, viņi prot pasmieties tiklab par citiem, kā paši par sevi. Tomēr pašcieņa, ko viņos modina godājamu sabiedrisku lomu tēlošana, neļauj izbojāt tēlojuma efektu.
Itālieši ir augstsirdīgi un dāvina ar prieku, taču ārzemniekam no dāvanām labāk būtu piesargāties. Valdot pesoniska pazīšanās un “blata” sistēmai, katra dāvana kaut ko nozīmē. Ja esat to pieņēmis, esat dāvinātājam pateicību parādā – var teikt, ka esat noslēdzis ilgtermiņa līgumu.
Itālieši ir uzvedīgi cilvēki. Sasveicināšanās tiek uzskatīta par vajadzīgu un svarīgu; parasti ir rokasspiedieni un skūpsti. Draugus tie sagaida ar atklāti paustu prieku, kaut šķīrušies būtu vakardien. Nav nekas dīvains, ja divi seni draugi satikušies skūpsta viens otru uz abiem vaigiem. Tā kā itālieši neskopojas ar simpātiju apliecinājumiem, sievietes drīz izpelnās apzīmējumus cara (dārgā) un bella (skaistulīte).
- Microsoft Word 15 KB
- Latviešu
- 13 lapas (2340 vārdi)
- Universitāte
- Saniitis
-